Nākot mājās1

Te nu tas bija. Mežs. Pielijis pēc negaisa, drēgns un slapjš. Un tomēr kaut kas tā nenoteiktajās ēnās, sūnu smaržā un zaļo, mazo lapeļu čabēšanā mani pievilināja. Tas bija viss, kas man jebkad bijis. Tas nodrošināja manu izdzīvošanu. Te es medīju, slēju patvērumu, kurināju uguni, lai nenosaltu, un lai vilki, kuru gaudas tik bieži klausījos ar bailēm, man netiek klāt. Mežš bija vieta, kuru es pazinu, viss kas man pazīstams un tuvs.
Līdz šim.
Ādas kamzolis izmircis lipa pie miesas, kamēr es spēru pēdējos soļus no pļavas puses. Neskatīties atpakaļ...
Bet es to izdarīju. Paskatījos atpakaļ uz pļavu, kurā liegi līgojās lekna zāle. Kuras klēpī gulēja mans tēvs. Piecpadsmit vasaru viņš par mani rūpējās, atdeva visu, lai mēs... Lai es izdzīvotu. Tētis man iemācīja medīt, celt patvērumu, kurinātu uguni. Viņš bija tas, kurš palīdzēja man uzvilkt paša nāves zīmes, lai dvēseles neaizklīst.
Kad biju maza, viņš man bieži stāstīja, ka ja cilvēks nomirst bez nāves zīmēm, tā dvēseles izklīst. Gara dvēsele kļūst par spoku, pasaules dvēsele kļūst melna un denoniska, bet paša dvēsele kā pelēka dūmaka klīst pa mežu bez mērķa un gala. Tāpēc man nacās jaukt sarkano okeru un vilkt tēva nāves zīmes. Aplis uz pieres- pasaules dvēselei. Aplis uz krūtīm- gara dvēselei. Aplis uz potītes paša dvēselei. Lai tās turētos kopā.
Bet man apļi sanāca nedaudz šķībi. Rokas drebēja skatoties uz tēta pavērtajām, gandrīz nedzīvajām acīm. Cerams, ka es paspēju, cerams ka ar nemākulīgajiem rimbuļiem pietiks, lai tēta dvēseles nebūtu lemtas mūžīgai klīšanai pa skrajo mežu.
Ejot dziļāk lapu un koku patvērumā domāju tikai vienu- tēva dvēseles ir jāatriebj. Man jāatrod tas, kurš viņu nogalināja.
Un pārmetusi loku pār plecu, neradot ne mazāko skaņu devos dziļāk mežā pakaļ slepkavam.

Kaut kas savādāks. Kā jums patīk?