local-stats-pixel

Mūžīgi. Dziļi. Patiesi.4

108 0

Nezinu, vai turpināšu Melnā Atraitne, bet ja turpināšu, tad daļas nebūs bieži, tā pat kā šim stāstam, ja būs atsaucības.

Stāvēju un ar skatienu pārmeklēju visu telpu. Es nespēju atrast to ko meklēju un tad es to ieraudzīju. Viņš man tuvojās.

Sāku skriet uz priekšu ignorējot apkārtējos un ielecu viņa apskāvienā. Man bija vienalga, ka visi domā, ka es esmu ķerta, bet man mīļotais ir atgriezies.

Es zinu, ka viņam drīz būs jādodas atpakaļ, bet tagad viņš ir šeit un nekas cits man neinteresē.

Viņa pilnīgās lūpas skāra manējās. Jā, viņš pavisam noteikti ir atgriezies. Sapnis nevarētu būt tik reāls.

Mani sauc Lilija, esmu 23 gadus veca. Dzīvoju pavisam normālu dzīvi, nu ja to tā var saukt. Man draugs, mīļotais Maikls 25 gadus vecs. Viņš ir diezgan reti mājās, jo dienē Irākā. Tiekamies reizi divos mēnešos, reizēm ir jāgaida ilgāk, bet es esmu ar mieru viņu gaidīt, kaut gadiem.

***

Iegājām pagalmā un viņa vecāki viņu apskāva

- Prieks, ka esi atgriezies. – viņa māte, saņēma viņa roku un veda prom. Es netaisījos iebilst, jo reiz, es iebildu un man nācās to nožēlot, jo mēs ar Maiklu sastrīdējāmies un, tas bija, tas ko vēlējās Lūcija. Viņa ienīda mani, viņas prāt, es neesmu viņam pietiekami laba.

Iegāju iekšā mājās un devos uz guļamistabu, es gaidīju tik pat ilgi, cik viņa vecāki, bet viņi man viņu tikko atņēma, es zinu, ka viņš ir šeit, bet es jūtos tukša.

Iegūlos gultās un paslēpu seju plaukstās, dziļi ielpoju un izelpju. Izlauzās pāris nodevīgas asaras.

Nē, tu neraudāsi Lūcijas dēļ. Viņa, nedrīkst uzvarēt, vēl ne.

Iegājusi vannasistabā, nomazgāju seju un devos uz virtuvi, gatavot svētku vakariņas.

***

Iestūmu cepeškrāsnī cepeti. Devos griezt salātus, un vārīt rīsus un mērci.

Zvanīju Maiklam, bet viņš necēla. Viņš nebija zonā.

Paņēmusi mērces katlu, devos ielikt to cepeškrāsnī, lai saglabājas siltums.

Izdzirdēju klauvējienus pie durvīm, nenolikusi katlu devos, tās atvērt.

Atverot durvis, man priekšā stāvēja Lūcija.

- Liliij, Maikls...devās atpakaļ uz Irāku, viņu izsauca.

- Bet, kā? Viņam vajadzēja doties atpakaļ tikai svētdien.

- Nomira, viņs istabas biedrs un viņš dosies tālāk viņa vietā.

Uzgāzu mērces katliņu Lūcijai virsū.

- Tagad, esi lepna. Ka pavadīji dienu ar dēlu, bet man to neatļāvi.

Aizcirtu durvis un noslīduju uz zemes. Apstiedos pret durvīm.

Kāpēc viņš? Varēja paņemt jeb kuru, kurš prom ir ilgāku laiku. Tur, Irākā ir cilvēki, es jutu, ka tajā visā ir iesaistīta Lūcija, es to zinu.

Peņēmu cepeti un aiznesu to dažiem bezpajumtniekiem, kas dzīvo zem tiltiem.

Atgriezusies mājās iegūlos gultā, pirms tam no skapja izņemot Maikla kreklu. Saņēmu to plaukstās un pieliku to pie sejas. Tas smaržoja, pēc Maikla, bet, tas nemainīja faktu, ka man viņš trūkst un man viņu vajag līdzās, tagad un vienmēr.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Ir daudz nevajadzīgu komatu, bet man patīk. emotion

2 0 atbildēt

Turpini abus stastus

Luuudzuuu

1 0 atbildēt
Neeeeeeext
0 0 atbildēt
Atrak ludzu nakamo.
0 0 atbildēt