local-stats-pixel

Mūžīgi. Dziļi. Patiesi. 40

Stāvu lidostā un man pār vaigiem tek asaras. Trešdienas vakars ir pienācis un Maikls dodas prom.

- Sazināmies. Mīlu tevi. – viņš manu seju ieskāva savās plaukstās un noskūpstīja.

- Reiss BT460, vārti 13, izlidos pēc divdesmit minūtēm. –sievietes balss paziņoja.

- Man jādodas.

- Jā. – viņš paņēma savu somu, pagriezās un devās prom. Tiku ievilkta apskāvienā, Lūcijas apskāvienā.

- Neuztraucies mīļā, viņa atgriezīsies.

- Cerams. – klusi nobubināju pie sevis.

- Viņš atgriezīsies. – Lūcija jau stingrāk noteica. – Dodamies atpakaļ mājās.

- Aizvedīsiet mani lūdzu pie Sandras?

- Jā.

Iekāpu viņu mašīnā un aizvēru acis. Atvadīšanās, tas ir visgrūtākais, kas spēj būt.

Pēc brīža jau stāvēju pie Sandras durvīm. Tās atvērās.

- Es negribu palikt viena. Jau atkal. - Es bieži pavadu laiku pie Sandras, kad Maikla nav mājās.

- Ak, Lilij.

- Atvaino, es tev rīt uzzvanīšu.

Izsaucu taksi un drīz vien biju majās. Kaķēns gulēja manās čībās. Pacēlu kaķēnu un kājas ievilku čībās.

- Tu būsi Meridita. Iegāju virtuvē, kaķēnam ielēju pienu, bet pati ielēju srv multiaugļu sulu. Devos uz guļamistsbu un man kā maza ēna sekoja Meridita. Iecēlu viņu gultā, bet pati iegāju vannasistabā. Kad biju izgājusi no vannasistabas paraudzījos uz Meriditu, viņa bija iekārtojusies uz Maikla spilvena. Iekārtojos arī es gultā un Meridita pienāca man tuvāk klāt un apgūlās uz mana spilvena. Pagriezu galvu pret viņu un vēroju šo apbrīnojamo dzīvnieku. Kaķēns pienāca vēl tuvāk un nolaizīja manu degunu. Iesmējos.

- Labs ir, Meridit. Dodamies gulēt.

Aizvēru acis un ieklausījos klusumā. Šis klusums nebija nāvējošs kā parasti, šis bija vienkārši mierīgas nakts klusums.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000