Mūžīgi. Dziļi. Patiesi. 39

Ar grūtībām atvēru acis. Es biju satīta vairākās segās, bet man tik un tā sala.

Istabā ienāca Sandra.

- Lilij!?!

Viņa pietpās un satvēra manu roku.

- Man Tev kaut kas ir. – viņa izgāja no istabas un tajā atgriezās ar mazu kaķēnu. Tas bija Britu Īsspalvainās, kādu vienmēr esmu vēlējusies.

- Sandra. – pasmaidīju

Pastiepos pretīm kaķēnam, viņš apgūlās man uz vēdera.

Apsēdos dīvānā, kaķēnu turēju uz rokām.

- Tu taču salsti.

- Nē, man viss ir kārtībā.

- Es tūlīt atgriezīšos, gaidi mani te. –Sandra izskrēja no istabas un uzskrēja augšā, piecēlos kājās un devos uz virtuvi vēl aizvien kaķēnu turot rokās.

Atvērusi ledusskapi izņēmu multiaugļu sulu un ielēju to glāzē.

- Viņa gulēja divas dienas un tagad vienkārši pamodās? – Maikls

- Ārsts jau teica, viss viņai ir kārtībā, slimnīca nav nepieciešama un drīz viņa pamodīsies.

Ja es gulēju divas diena, tad tagad ir pirmdiena. Ko te dara Maikls, viņam bija jādodas atpakaļ jau vakar?!

- Un kur tad viņa ir?

- Šeit. – viņiem aiz muguras ierunājos.

- Labi, es došos. – Sandra paņēma jaku un iazgāja ārā.

Kaķēnu noliku uz zemes.

- Ēdīsi?

- Nē.

- Labi. – pagriezos un devos augšā uz guļamistabu.

Šīs attiecības, kuras ir veidotas gadiem, sāk lēnām brukt.

Maikls, saķēra manu roku.

Un pievilka sev klāt.

- Nekad, tā vairāk nedari. Es uztraucos.

Atbalstīju pieri pret viņa plecu.

- Kas tevi nomāc?

- Šis viss. Mūsu ideālās attiecības sāk brukt.

- To var labot. – viņš noteica un sāka mani kaislīgi skūpstīt.

Es biju pavisam aizmirsusi, cik labi ir tad, kad viņš ir man blakus.

***

Gulēju viņa apskāvienā. Viņa roku pasargāta no visām briesmās un galvenais es biju ievīta mīlestībā.

- Maikl.

- Jā, mīļā.

- Kāpēc, tu neesi jau tur? Tev jau sen vajadzēja....

- Es lidoju atpakaļ trešdien vakarā.

Nopūtos, tātad man ir laiks līdz trešdienai.

- Nebēdā.

- Kā var nebēdāt, ja tu dodies prom un es jau atkal būšu viena šajā lielajā mājā.

Klusums, mēs abi esam ieniruši savā domu pasaulē.

- Dodamies, šodien vakariņās uz restorānu?

- Labi, dodamies.

Iegāju dušā, izmazgāju matus.

Izkāpusi no dušās, noslaucījos uzvilku melnu apakšveļu un pilošos matus ietinu dvielī.

Uz pleciem uzmetu halātiņu, izgājusi no vannasistabas devos uz skapja pusi.

No tā izņēmu melnu garu kleitu. Uzvilku to mugurā, atradusi melnas kurpes uzvilku tās.

Apsēdos pie spoguļgalda un savācu matus, uzklāju atbilstošu make-up.

Es biju gatava.

- Tu esi brīnišķīga.

- Paldies.

***

Izkāpām pie restorāna. Man bija viss. Glauns apģērbs, nauda, mīļotais cilvēks, bet manā koptēlā trūka smaids, pēdējā laikā, es biju aizmirsusi kā smaidīt.