local-stats-pixel

Mūžīgi. Dziļi. Patiesi. 110

 81  1

Ir pagājuši divi gadi, divi moku pilni gadi, kopš neesmu vairs ar Maiklu, kopš viņš vairāk nav starp dzīvajiem. Jau kādu laiku tiekos ar vienu no cilvēkiem ar ko Maikls dzīvoja tur, kur viņš zaudēja pašu dargāko, kas viņam bija, dzīvība.

Brendons ienāca virtuvē un apskāva mani. Neesmu vēl pieradusi pie viņa apskāvieniem un mīļuma izpaušanas.

Mēs dzīvojām vienā mājā, manā mājā, bet citās istabās. Es bieži no viņa izvairos, dodos pat sestdienās reizēm uz darbu, lai neredzētu viņu.

Brendons zin, ka viņš nespēs aizvietot Maiklu, viņš to zin.

Viņš pacēla manu roku un vilka nost gredzenu. Izvilku no viņa tvēriena roku un gredzenu uzvilku atpakaļ.

- Kad tu domā to nomainīt uz manu gredzenu?

- Es to nēsāšu mūžīgi.

Brendons nopūtās un aizgāja uz viesistabu.

Viņam arī jāsaprot, tas, ka šis gredzens manā pirkstā glabāsies vienmēr. Vienmēr, un neviens to nevarētu, nevar un nevarēs mainīt.

Zvans pie durvīm, dodos tās atvērt, bet Brendons jau ir paspējis pirmais. Tur stāv Maikla vecāki. Un jā viņi par Brendonu nezin, tāpēc viņu sejās ir nolasāms šoks, jā man arī būtu ja atbraucu pēc mēneša un priekšā nepazīstams cilvēks.

Brendons ir tik pat apmulsis kā Maikla vecāki.

- Nākiet iekšā. – pabīdu nedaudz malā Brendonu, lai viņi mani ieraudzīti. Viņi atgūstas no šoka un paklausa, bet Brendons pagriežas un aiziet atpakaļ uz viesistabu.

Ieeju virtuvē, apsēžos pie galda, elkoņus atstutēju pret galdu un seju paslēpju plaukstās.

- Es domāju, ka tu mīli manu dēlu. –Lūcija teica.

- Jā, Lūcij, jā. Es viņu mīlu, bet viņš neatgriezīsies, viņš ir miris. Jā, Brendons ir tikai NEKAS, bet viņš to apzinās, viņš to saprot. Es nevienu vairāk nespēšu mīlēt kā mīlēju Maiklu. Tas nemaz nav iespējams.

- Ak, Lilij, es nezināju, ka tev tik ļoti sāp.

Sarkastiski iesmējos.

Pagriezos pret durvīm, pie tām stāvēja Brendons.

- Akdievs, netēlo. Tu zini, ka nespēsi viņu aizvietot.

Pagāju viņam garām, pieliecos paņēmu Meriditu un uzskrēju uz guļamistabu.

Iekritu gultā ar seju spilvenā, Meridita man līdzjūtīgi apgūlās blakus. Viņa bija vienīgā, kas spēja mani saprast. Pagriezos uz sāna un apķēru viņu, viņa labpatikā ieņaudējās.

- Lili.

- Nesauc mani tā.

- Lilij, paklausies. – pievērsos Brendonam.

- Ko?!

- Varbūt mēs varam mēģināt?

- Izlikties, ka esam laimīgi. Es nekad nebūšu laimīga, jo tu neesi Maikls un tu nebūsi laimīgs, jo zini, ka man vajag tikai Maiklu.

- Kurš ir miris! Attopies, tak vienreiz. Sataisies, šodien mēs dosimies uz ikgadējo pilsētas balli operā, man ir ielūgumi. Un izliksiemies par spīti visam laimīgi.

- Tev jau ir viegli teikt. – paņēmu spilvenu un metu to Brendonam, kad viņš bija pagriezies pret mani ar muguru.

Šajā brīdī es no Maikla būtu atrāvusies ar skūpstiem un kutināšanu. Pasmaidīju.

Izvēlos no gultas un devos skapja virzienā, izvēlējusies kleitu, kurpes, aksesuārus apģērbos.

Apsēdos pie spoguļgalda un sāku likt kosmētiku un veidot frizūru.

Par spīti visam jābūt laimīgiem. Viņš laikam joko.

Kad izgāju no istabas, Brendos sāka mani aplidot ar saviem komplimentiem.

- Paklusē, lūdzu.

Iekāpu viņa mašīnā un mēs devāmies uz balli, uz kuru es jau sen neesmu gājusi.

Kad iegājām iekšā operā ieraudzījusi Sandru devos viņas virzienā.

- Skat, kas iznācis sabiedrībā.

- Es eju visu laiku sabiedrībā.

- Darbs neskaitās.

- Skaitās gan.

Un 1, 2, 3. Šis šausmīgais vakars var sākties. Ap mani apķērās divas spēcīgas rokas. Man nemaz nebija jāmin kurš, tas ir, es to zināju, tas bija Brendons.

- Ejam uzdejot.

- Jā, kaut vai.

Sandra

Riebjas, ka Lilija nespēj būt laimīga. Un Brendons nemaz neko nedara, lai viņa būtu laimīga. Viss ko Lillija ar viņu dara ir viņai negribot uz šo balli viņa devās tikai ar Maiklu, bet tagad kaut kāds Brendons. Es lieliski saprotu, kā jūtas Lilija, tas ir šausmīgi.

Lilija

Jau kārtējo reizi Brendons uzkāpj uz manas kājas.

- Iemācies dejot. – klusi nobubināju un izrāvusies no viņa tvēriena devos prom, pavisam.

Izgāju ārā, svaigais gaiss mani apņēma. Devos ar kājām uz mājām. Vējš pūta man virsū un kleita plivinājās vējā. Nakts pastaigas, tagad bija kļuvušas daļu par mani, tās man ļāva aizmirsties kaut nedaudz.

Es apstājos. Man kāds sekoja, kurš gan cits ja ne Brendons. Tagad ceļu turpināju ar viņu.

- Tev mašīna palika.

- Lūkass atvedīs.

Iegāju mājas pagalmā un sastingu.

Man laikam rēgojas.

Tur pilnīgi vesals stāvēja Maikls.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000