local-stats-pixel

Mūžīgi. Dziļi. Patiesi. 103

 102  0

Divus mēnešus man nav ne jausmas nekas par Maiklu. Divi mēneši bez viņa ir tukši.


Pie durvīm kāds pieklauvēja. Izlecu no dīvāna un aizskrēju līdz durvīm. Atvēru durvis. Man priekšā stāvēja kāds vīrietis no Irākas ar Maikla mantām.

- Man ļoti žēl. Viņš ir bezvēsts pazudis, sagūstīts, bet varbūt arī miris.Piedodiet.

Nokritu zemē un izplūdu asarās.

- Nē, Nē, Nē.

Puisis nolika mantas un aizgāja.
Somas uznesu uz istabu un tad ieraudzīju. Somas mazākajā kabatā rēgojās neliela aploksne, izņēmu to, tā bija veltīta man.

Sēdēju pie galda un lūkojos uz vēstuli. Es nespēju to atvērt, man vajadzēja, bet es nespēju.
Atvēru aploksni un no tās izņēmu vēstuli. Atlocīju papīru un sāku lasīt vēstuli, kas bija rakstīta Maikla slīpajā, šaurajā un glītajā rokrakstā.
" Mīļā Lilij,
Ja tu lasi šo vēstuli, tad es esmu miris. " - notecēja pār vaigu asaras, es neapstājos, man vajag turpināt. " Es tevi mīlu, bet tu jau to zini. Lūdzu izpildi manu pēdējo vēlmi, turpini dzīvot. Es tev nesaku, ka tev mani jāaizmirst, es to nemaz negribu. Satiecies ar Sandru, citiem cilvēkiem. Neieslīgsti sevī. Lūdzu, mīļā mana turpini dzīvot.
Tavs vinmēr mīlošais
Maikls. "
Tas ir neiespējami, kā var dzīvot ar kādu citu ja tava sirds ir mirusi kaut kur Irākā.
Kāds piezvanīja pie durvīm. Piecēlos kājās un devos lejā. Es necentos apturēt asaru plūdus, tas man bija vienalga.
Atvēru durvis.
Tur stāvēja Maikla vecāki ar laimīgām sejām, tātad neko vēl nezin un Sandra.
Ieraudzījusi mani, Sandra mani apskāva.

- Ejiet, uz viesistabu. Es tūlīt nākšu.
Iegāju vannasistabā un nomaxgāju seju.
Tad lēniem soļiem devos uz viesistabu, man to būs grūti pateikt.

- Lilij, kas noticis. - Maikla mamma vaicāja.

- Maikls, viņš vairs nekad neatgriezīsies. - Izplūdu asarās no jauna - Viņš ir pazudis vai pat ļaunāk miris.
Abi vecāki uz mani skatījās ar neticīgām acīm.

- Saki, ka tas ir neveiksmīgs joks. - Maikla mamma sacīja
Nolaidu galvu un urbos zemē.
Es nespēju izturēt šo apspiesto gaisotni, pielecu kājās un izskrēju ārā. Man sekoja Meridita.
Paņēmu Meriditu augšā un apsēdusies uz krēsla, paslēpu savu seju viņas kažokā.

- Tā tam nevajadzēja būt. Viņam vajadzēja atgriezties un mums vajadzēja veidot ģimeni.

Palūkojos uz pirkstu, kurā gozējās saderināšanas gredzens, mūsu saderināšanās gredzens.

- Es to tur atstāšu mūžam. Nekas, nemainīs to.

Piecēlos un devos iekšā. Es nespēšu te dzīvot, viss atgādina viņu, bet pārvākties es nepārvākšos, gan ar laiku pieradīšu šīm tukšajām telpām.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
neee emotion es gribu, lai vins dziivo emotion
 2  0 atbildēt
Es tieši klausījos vienu dziesmu,kas śito visu padarīja vēl emocionālāku. Dziesma saucas Battle Scars
 1  0 atbildēt

Neeee ;( ;( ;( 

 0  0 atbildēt