Paldies visiem, kas lasīja šo stāstu. Gribat, lai iepriecinu ar jaunu stāstu?
Zvanītājs, protams, bija Braens, kurš nožēloja. Nožēloja visu, ko ir nodarījis mums - gan man, gan Gregam. Protams, ka viņš blefoja - es to jutu jau klausules otrā galā. Saruna nebija ilga, jo es to vienkārši nespēju izturēt.
Visas dusmas un sāpes, kas manī bija krājušās šo gadu gaitā tagad nāca laukā un gāzās pāri Braenam. Viņš nebija tam gatavs, jo to varēja noprast pēc viņa balss. Bet tajā brīdī man viss bija vienalga. Es gribēju izslēgt šo dzīves posmu un šo cilvēku no savas dzīves, tāpēc ierosināju traku, bet realizējamu ideju Rikam:
-Rik, mīļum, ko tu teiktu, ja mēs sāktu visu no jauna - teiksim, aizbrauktu prom. Uz citu valsti un sāktu visu no nulles.
-Nu nezinu, Čels, mums te ir viss - gan draugi, gan darbs, gan mūsu vecāki..
-Un arī Braens - viņš man zvanīja, gribot aizbildniecības tiesības sev. Tikai un vienīgi, un viņš neizklausījās, ka jokotu. Es to nepieļaušu. - manās acīs sariesās asaras no šīs domas vien, arī Riks to redzēja un sāka kaut ko domāt. Viņš aizgāja uz kabinetu, tad atnāca atpakaļ un noteica:
-Tas gan. Bet nevar izdomāt kaut ko citu? Man ir ideja. Es pēc stundas būšu atpakaļ.
-Pag, ko tu taisies darīt? Tikai lūdzu visu kārtīgi apdomā, pirms dari. Negribu tev nepatikšanas.
-Visu būs labi, mīlu tevi...
-Es tevi ar... - nepaspēju pateikt, jo vārdi palika pusvārdā. Riks jau bija izgājis pa durvīm. Man ir nojausma, kur viņš brauc un ko darīs, tikai ceru, ka tas izdosies.
Pēc nepilnas stundas Riks bija klāt, viņa seju rotāja apmierinājuma smaids, tātad iecerētais izdevās. Viņš piegāja pie manis, pacēla un grieza mani uz riņķi, pēc tam sekojot skūpstiem uz pieres, deguna, kakla...
-Es esmu tik laimīgs, ka tu man esi, ka jūs man esat. Es tevi tik ļoti mīlu.
-Es tevi arī. Viss izdevās?
-Jā. Tagad viņš mūs vairs netraucēs. Izrādās, ka caur tevi viņš gribēja atrast Aleksu. Es pateicu, kur viņā pašlaik atrdoas, iedevu naudu lidmašīnai un visam pārējam, tikai ar vienu norunu..
-Ka viņš liks mūs mierā?
-Tieši tā. Un pēc stundas viņa lidmašīna iziet. Tagad viss būs kārtībā. Mēs beidzot būsim laimīga ģimene, nekas vairs mūs netraucēs.
-Man ir tik liels prieks to dzirdēt. Tas ir jānosvin. Vai zini kādu romantisku vietiņu, kur pasēdēt, padzert garšīgu kafiju, varbūt satikt kādus cilvēkus...? - izlikos, ka nezinam par ko iet runa, kaut gan Rika sejā viss bija nolasāms - viņš jau no paša sākuma zināja, ko es ar to gribu panākt.
-Ak tu manu saulīt. Es tevi tiik ļoti mīlu. Braucam uz "Cafe Moana".
***
Braens ir apprecējies ar Aleksu, bet to es uzzināju no savas mammas, jo viņa ar Aleksas mammu - viņas ir draudzenes, par spīti visam. Un laikam, ka viniem piedzima bērns. Braens nav Aleksu pametis, bet kas to lai zin, ko viņš izdomās..
Mēs dzīvojam tajā pašā mājā, audzinam nu jau divus rakarus - Gregam nu jau ir pieci gadi, bet mūsu mazajai princesītei - pusotrs gadiņš. Var redzēt, kurā ir atsitusies mazā Šarlote - viņa jau ir tik patstāvīga un mērķtiecīga - gluži kā tētis...
Es Riku neprātīgi mīlu, tāpēc izdomājām pa kluso apprecēties - aizlidojām uz Las Vegasu, sarakstījāmies un vēl nedēļu tur nosvinējām medusmēnesi. Tagad esam ideāla ģimene, kuru neviens vairs neiedragās...
