local-stats-pixel

"Miss spicene 2016"/4: pievakares makaroni...0

12 0

Maira pēc tādas pēdējās darbadienas (atceroties- drebuļi skrien pāri ādai) agrā pēcpusdienā jau bija mājās. Bija nopirkusi makaronus tos mīļākos. Tos “gliemežvāciņus”. Arī lētākais ēdiens. Kamēr paēdiens vēl jautri burbuļojās katliņā uz gāzes plīts... Arnis vēl bija darbā un tradicionāli tur būs vismaz līdz astoņiem vakarā... tikmēr bija kādas pāris garas stundas, lai varētu pazvilnēt uz dīvāna un pasapņot.

Tik ilgi nebija tāda brīvība un vaļība. Problēmas vismaz uz šodienu pazudušas aiz horizonta. Aiz loga šalca vēlīnas vasaras pavējelis. Aizkari iekšpusē nedaudz plīvoja. Viss tik mierīgi, viss tik piezemēti kluss...

... un jau aiz aizvērtām acīm Maira pazaudēja savu vārdu. Atkal stāvēja jūras krastā, atkal apvilkusies ar viegla auduma kleita. Kas viegli vējā kustējās kā mājas aizkari. Gaisā nesās kāda sanoša skaņa. Atkal kaijas brēca klintīs aiz muguras. Pēkšņi sajuta, ka šajā krastā ir vēl kāds. Nē, ne cilvēks, bet kaut kas netverams – matērijas sabiezinājums. Tāds kā minitornado, tāds kā mākonis pie zemes.

Šis mākonis mēgināja ar sievieti jūras krastā komunicēt. Skaidri (sapnī) bija redzams, melnais mākonīgais radījums bija tieši radīts šai komunikācijai. Un sieviete PĒKŠŅI mākoņa iekšpusē redz... pati sevi. Mākonis atspoguļoja – nākotni. Sievietes nākotni.

Tā nākotne – mākoņa iekšienē – rādījās tāda sarkan/melnā krāsā. Tāda dinamiska. Tie sarkanie pleķi mākoņa iekšienē pēkšņi pārvērtās sarkanās augspapēdenēs – kurpēs. Tās kurpes dinamiski staigāja pa modes “mēli”. Nekas cits nebija redzams. Sieviete centās vēl vairāk ieskatīties mākona dzīlēs. Un Maira ar pletni stāvēja “mēles” malā un smagi komandēja visu notiekošo priekšā.

Un – mākonis pēkšņi izzuda. Sieviete atkal bija vientuļa jūras krastā. Kaijas atkal vienmērīgi brēca klintīs aiz muguras. Kaijas pēkšņi sāka brēgt tā ritmiski un vēlreiz ritmiski. Pēkšņi tās visas sāka brēgt saprotamā vārdā “Maira, Maira...!”

----------------

Brrrr... pamodās. Mājās bija pārnācis Arnis. Sauca - “Maira, Maira”. - “Oi, es laikam gulēju”- “Jā, makaroni katliņā atdzisuši”. - “Cik tad ir pulkstenis?”- “Pusastoņi vakarā”. Patiešām, saule jau zemu bija nogākusi un sāka slēpties aiz māju jumtiem.

Drusku vēlākā vakarā- sāka risināties ģimenes saruna.

- Es šodien aizgāju no darba...

- Laikam jau sen taisījies prom. Cik labi, ka beidzot šo soli veici. Tā “Sēne” laikam bija pieriebusies.

- Priekšnieks bija pieriebies, vai ne- Arni?

- Man jau vispār brīnums, kā vēl tur tik ilgi atradies. Tā noliktava iet uz grunti, un es nebrīnīšos – ja kaut kur parādīsies ziņas par bankrotu. Lai tur viņam ir gaiša taciņa. Manā noliktavā gan vēl lietas neiet uz grunti. Veļas mašīnas un dārza pļāvēji vēl ir pieprasīti. Šīs pariktes ātri lūst, un aizvien jaunas ir vajadzīgas mūsu pircējiem. Lai gan nav labi, ka viss tik ātri bojājas, bet mums tas ir izdevīgi. Un pieprasījums turpinās vēl visai attāli no nulles līmeņa. ... bet nu pietiks, tas darbs tāds garlaicīgs. Jā, bet kas tev ir padomā? No viena darba esi ātri tikusi prom, ko darīsi?

- Man vajadzīgas vismaz dažas dienas lai – pazvilnētu un padomātu. Kaut kas jau zemapziņā briest, un arī kāds sapnītis kaut ko pasaka priekšā. Jaunās domas aprises vēl ir neskaidras, šodien esmu nogurusi. Ja neiebilsti, tad iešu pie miera.

Saule paslēpās pavisam aiz māju jumtiem...

12 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000