Nākamās darbadienas rītā... Maira jau pirms deviņiem sēdās pie rakstāmgalda. Tāda iztaisnota un ārēji uzprišināta. Ikdienas kroseņu vietā uzvilktas tās laiviņas sarkanas un mērena papēdīša. "Sēne" (kas priekšnieks) atnāca precīzi deviņos, notrauca strupi "labrīt". Maira pāris gados šajā darbavietā bija iepazinusi sava bosa raksturu. Ir ir šis strupais "labrīt" (nevis "labrītiņ, kā klājas?!"), tad ir jāgaida saruna tajā pašā priekšniecības kabinetā.
Jā... - "Mairas kundzes, ienāciet!", tāds rīkojums atskanēja "Sēnes" balsī. - "Jau eju", priekšnieks savu padoto sagaidīja pie papīriem apklāta galda.
- Es te sēžu un domāju, mums tas apgrozījums krītas katru mēnesi. Ko tas varētu nozīmēt?
- Tāda situācija ir Latvijā un visā Eiropā. Iestājušies "liesie gadi".
- Nē, te drīzāk ir kādu manu darbinieku nepietiekama enerģija savā darba vietā...
- Es taču cenšos, vakardienas atskaites, starp citu, arī paveiktas. Re, šeit ... Un Maira noliek tās uz bosa galda, kur jau iepriekšējais papīru kalns daļēji aizklāja gaismu no loga.
- Tas labi, ka vakar pasēdējāt... bet dienas laikā, ko pie tā kompjūter darāt? Laikam spēles dzenājat... Kā iet ar to "Salmu" klientu, viņš nepasūtīja preci? Nē... nu ko tad? Laikam mani vispār gribat izputināt? Un "Zem-Ērgļu" boss, ko atbildēja? Nav nekādas atbildes? Nav? Laikam jūs nemākat vispār komunicēties...
Mairai acis aizmiglojās, tālākie priekšnieka vārdi izgaisa kādā nebūtībā. Pazuda aiz aizkariem, kas plīvoja pavērtā vējlodziņā. Padotā darbiniece pagriezās un taisījās doties uz durvīm.
- Stāviet, pa durvīm vēl paspēsiet iziet! Bet jūsu pliekanā darbošanās man rada zaudējumus. Vai gribat, ka es tos no jums piedzenu! - Kādi zaudējumi? Jūs pats teicāt vēl pirms mēneša, ka ir pavisam neliela peļņa. - Bet mani neapmierina neliela peļņa, es gribu lielu vai vismaz lielāku peļņu. Ko lai ar jums dara? Pasakiet man priekšā!
Un tad nu sievietes acīs uzsprāga dzirksteles: "es nezinu, ko lai ar mani darba. Bet visai labi zinu- ko ar jums darīt! Jūs esat Sēne, un jums jāiet mežā augt!". Te nu boss ar muti sāka gaisu tvert, roku pieķēra pie sirds. - Jūs... jūs esat tik bezkaunīga! Ārā un rīt deviņos nākiet pēc aprēķina!!"
----------
Pēc britiņa Maira no ārpuses aizvēra noliktavas durvis... un sajutās brīva. Nekur nebija jāskrien, re, parkā ir soliņš. Tagad kā reizi bija brītiņš uz tā piesēst. Un arī pavērot garām ejošos vai pat skrejošos cilvēkus.
Tiem garāmgājējiem sejās ierakstītas savas rūpes. Kad domas maisās ap problēmām, tad kājas nesas autopilotā. Šurpu turpu. "Pag, man kājās šodien ir laiviņas un 6cm papēdīša, vai kāda sieviete bez manis šodien arī ir apvilkušās šādi? Viena, otra, trešā re kur traucas... bet kājās pat pašā Rīgas centrā .. ir nošņurkušas krosenes. Pašas arī staigā tādā zirga gaitā! Kur palikusi romānos un šodienas bulvāru preses lappusēs apdziedātais sievišķīgums. Rādās, ka tāds ir tikai romānu autoru (vīriešu) fantāzijās, un tikai. Mans Arnis arī ne reizi mājās nav ierunājies par kurpītēm! Kaut kāda man nesaprotama pasaule".
Šodien Mairain bija daudz laika domāt ne priekšnieka iedresētās, bet savējās domas. "Pag', vai tad man ir otrajam jāstrādā. Es taču varu savu lietu darīt! Vīrs jau droši vien atbalstīs, kā vienmēr cilvēks, uz kuru var paļauties!"
Šī doma šodien nomierināja...
