Tomēr Maira ar smagām pūlēm noslēdza atskaites. WOOW! Pulkstenis jau astoņi vakarā, un ērcīgais apsargs pat divas reizes pabāza galvu iekšpus durvīm. Otrajā reizē noteikdams: “es nevaru ļaut ilgāk jums par pusstundu atļaut strādāt”... “Labi, labi, es jau eju”.
Sieviete patiešām izgāja pa durvīm, un uz reizi tāds svaigums aptvēra seju. Bija vasaras izskaņa, augusts bija padevies siltīgs. Un arī šajā vakarā. Aukstums gar ausīm nelocījās.
Dāma palēnam staigāja (par laimi darbs no mājas bija trīs kvartālu attālumā), svaigā gaisā – nākamās svaigās domas grozījās. “Tad kā? Tad nu jauna dzīve pašai sāksies? Tā “Sēne” rītrītā man kaut ko tādu ne visai pateiks. Varbūt rīt mana pēdējā darba diena šajā piesmakušajā noliktavā!?”
“Es gribu būt priekšniece...” - un debesīs nodārdēja kāds mērens pērkons, un vēl pēc dažām minūtēm daža rupja lietus lāse pēkšņi iesita pa degunu. Nācās pielikt soli, un tad jau esam pie mājas durvīm. Dzīvoklī Arnis sagaidīja ar vārdiem: “... daudz darba, aizkvējāmies...” - “Jā, “. “Laikam tas priekšnieks tevi ir nogurdīnājis.” - “Jā”. “Jā, redzu, runas nevedas”. - “Jā, gribas iet pie miera”.
Parastais “Ugunsgrēks” šoreiz palika neskatīts, vakariņas notiesātas bez garšas. Un mīlīgajā dīvānā acis aizvērās uz nomidzi, un... gaiša un gara istaba nu skatiena priekšā. Centrā bija novietota t.s. mēle, pa to šurpu turpu staigāja meitenes. Sejas bija tik augstu virs zemes, ka pazuda kaut kādā miglā pie griestiem. Toties labi bija redzamas kājas ar dažādas krāsas spicpapēdenēm. Un pēkšņi “priekšnieka Sēnes” balss no kautkurienes “ej prom, ej prom... es drīz miršu”.
Pie “miršanas” Mairas acis pēkšņi pavērās, aiz muguras bija tikai pusstundas snaudiens. Arnis kaut ko skaidrojās pa savu telefonu...” es jau sacīju, līgums ir jāparaksta. Mēs to izsitām visai izdevīgu priekš mums” utt. Arnis bija veļas mašīnu vairum-pārdošanas menedžeris. Arīdzan dzīvesdraugam savā firmā bija ieilgušie “liesie gadi”. Ja pirms desmit sezonām dienā izdevās notirgot ap 10 lielgabarīta precēm, tad tagad diena bija laba – ja tautās izdevās aizlaist 2-3īs. Bet Arnis gan neņēmās neko mainīt savā dzīvē, un savus darbiniekus nebija brīdinājis par “pēdējo darba dienu”.
Bet Mairai šāda trula pārdošana neinteresēja. Prasījās pēc kaut kādas mākslas, kaut kāda smalkuma un netveramības kaut kur starap zemi un debesīm. Un pašai būt par priekšnieci. Lai jaunas meitenes lēkātu gar deguna priekšu stingras uzraudzes vadībā. Tomēr- nē! Pārāk netracināsim meitenes! Jāļauj viņām izpausties...
Maira pasapņoja – un iesnaudās vēlreiz. Arnis kaut kur tālumā čabinājās, virtuvē labojot nu jau savu velosipēdu (tāds hobijs bija, laikam bija nomierinošs prātam). Šī atsperu un velo-ķēdes čabināšanās attālinājās un attālinājās, līdz pārveidojās par jūŗas šalkoņu. Tagad sieviete (bez vārda) vientuļa stāvēja liedagā- smilšainā, ar dažiem akmeņiem. Pavisam vieglā kleita plandijās ap potītēm. Aizmugurē klintīs brēca kaijas. Kādu brīdi nekas nenotika, taču no aizmākoņiem atskrēja balss “ej prom, ej prom!”, knapi- bet tomēr varēja atpazīt priekšnieka “Sēnes” balsi (ATKAL!).
Atkal Maira uzlēca no dīvāna, piere bija divreiz trakākos sviedros. Arnis aizvien ņēmās ap riteni virtuvē, laikam ieskrūvējis jaunu riepu. Ripinādamies jaunā riepa skanēja gandrīz tāpatās kā “ej prom, ej prom, ej prom”. Brrrr- kaut kāda dīvaina sakritība.
Tad sieviete iegāja virtuvē un runāja: “Arnīti, es gribu iet prom no tagadējā darba, pieriebies kā velns”. - “Nu, labi, aiziet varam mēs jebkurā laikā, bet- ko darīsim tālāk”- “Es gribu darīt kaut ko priekš sevis”- “Jā, un ko tieši?” - “Kaut ko skaistu, māksliniecisku, netveramu, romantisku...”
Nakts atnāca, bet rītā... ?
