Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-87/691177
Ir dienas, kad viss ir šķietami labi, tās mēs nodzīvojam bez liekām emocijām. Pamostamies, gatavojamies, sapošamies, lai varētu iziet sabiedrībā un pildīt savus pienākumus, darbā, skolā un citur veicas labi, nekas īpašs nenotiek. Būtībā esam laimīgi, ka pasaule liek mūs mierā, neviens netraucē, nepiesienas. Vakarā dodamies pie ģimenes, ja tāda ir, parunājamies un ejam pie miera, lai vienkārši gulētu.
Tomēr...
Neglābjami aizrit mūsu laiks, kas ir tik trausls, ka to var sašķaidīt ar nekā nedarīšanu. Vai tā ir dzīvošana? Emociju nejušana ir dzīve? Smieties līdz sāp vēders vai raudāt, kamēr nejūtam ķermeni, izjust patieso dzīves vērtību. Lai zinātu vērtības, kādam tās ir jāatņem, tāpēc mēs esam cilvēki, lai dzītos pēc zaudētā un beidzot zinātu, kāpēc dzīvojam, kāpēc mums ir dota viena vienīgā iespēja dzīvot. Laiks. To izšķiežam nedzīvojot. Dzīvojam aiz maskām, nejūtot dzīves kaislību – dzīvot.
Varbūt Mičels viņiem ir devis vairāk, nekā mēs iedomājamies...
***
*Entonijs*
Pieveru acis spožajā saulē, vērojot, kā Džeimss pūlas atgūties no skriešanas, viņš elso sīkiem elpas vilcieniem, puiša seja ir piesarkusi sarkana, redzu, kā pulsē asinsvadi uz viņa kakla.
-Haizivs, - viņš izdvešs.
-Viņš ieskrēja ūdenī? – jautāju.
-Jā, - Džeimss smagi norij siekalas, viņa rīkle ir sausa, - es tiešām gribēju viņu piesist, bet viņš ieskrēja ūdenī, Riks labi peld, bet es ne. Viņš bija jau gabalā, kad viņu vienkārši parāva zem ūdens, bija daudz asiņu.
Puisis izslejas, turēdams roku uz krūtīm, viņš vēl elso, bet samanu, ka viņš nevienam neskatās acīs.
-Tad... – Helēna ieminas, - Maikls var palikt. Viens taču gāja bojā.
-Nedomāju. Mičels nemainīs spēles gaitu, - atbildu, papurinādams galvu. Maikls stāvēja atstatus, pamanu, kā sagumst viņa pleci no jauna. Varbūt viņš tomēr negribēja aiziet tik brīvprātīgi, kā sacīja, tomēr zinu, ka Helēna nedosies izšķiest viņa upuri.
-Pareizi, Entonij. Spēle ir spēle, - Mičels skaļruņos apstiprina manus vārdus.
-Tiešām nepaliksi? – Kīts iejautājas. – Mēs tevi atbalstītu.
Tas skan tik aplami. Ir grūti atrast vārdus, lai mierinātu nāvei nolemtos, bet labāk ir nesacīt neko, pieņemot mirstošā lēmumu ar cieņu un sapratni. Paceļu roku un pamāju, kad Maikls papurina galvu, viņš pamāj man pretī un dodas projām, lai nomirtu vienatnē. Iespējams es darītu tāpat.
*Maikls*
Solis pēc soļa, jo nekas cits nespēj mani mierināt. Soļošana. Manas pēdas paliek smiltīs, kuras tāpat tiks izlīdzinātas ar vēja brāzmām vai lietusgāzes laikā. Tomēr tagad smiltīs paliek manas pēdas, es vēl esmu, bet tas atgādina, ka manis vairs nebūs, tomēr pats to vēlos.
Nevienu tāpat nespētu nogalināt, zinu, ka, piemēram, Džeimss to spētu, Kīts to darītu, lai aizsargātu draudzeni, Entonijs ir pieradināts nejust sāpes un spriest loģiski, Helēna sevi jau ir pierādījusi. Ceru, ka viņa spēs izglābt kādu no bezjēdzīgas nāves, kurā pats dodos labprātīgi, lai nebūtu jāstājas pretī īstenībai, ja atgrieztos mājās. Tā vairs nešķiet gluži balva, jo murgos rādītos katrs, kas skatījies uz mums nāves brīdī.
Nespēdams izturēt uzmācīgos reiboņus, atslīgstu pret palmas stumbru pludmalē, pirkstos skalinu kokosriekstu, domājot par ģimeni, jo nekas cits man nenāk prātā, vienīgā vērtība ir ģimene, viss, ko es iepriekš biju centies sasniegt, šķiet bezjēdzīgs un nepareizs.
Līdz ar saulrietu es aizmiegu, nezinu vai pamostos.
***
*Hanna*
Vēroju saulrietu, gaiss kļūst nedaudz vēsāks. Tas ir patīkamāk par nemitīgo svelmi. Man ir iedegums, kādu vienmēr esmu vēlējusies, bet nav vairs neviena, kas to redzētu un novērtētu.
-Čau, - dzirdu Džeimsu, un puisis apsēžas man blakus, automātiski saraujos, bet tad atceros, ka Mičels atcēla netuvošanās ierobežojumus.
-Aha, - atsaucos, - sen neredzēts.
-Būsi ar mani komandā? – viņš tieši jautā. Puisis skatās uz horizontu, nevis man acīs.
-Komandu vairs nav, - atsaku.
-Zinu, bet spēlē mēs noturēsimies ilgāk, ja izbalsosim vājākos, - viņa balsī dzirdu tikai aukstu aprēķinu, bet es nebūšu no tām, kas tagad gaudīsies, ka katram ir jādod iespēja cīnīties, ka visi šeit esam līdzvērtīgi, tāpēc pamāju. Mani īstenībā apmierina šāds variants, jo arī es būšu tuvāk uzvarai. Lai arī mana dzīve bija gatavā mēslu bedre, bet es to varēšu sākt no jauna.
-Vēl pierunāju Helēnu turēties mūsu pusē un paņēmu Deinu, sieviete ir spēcīga, - viņš nosaka.
-Labi, - vēsi attraucu, - kas īsti notika ar Riku?
-Haizivs, - viņš bezskanīgi atbild un aiziet.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-89/693717
Gaidu nākamo! 