local-stats-pixel fb-conv-api

Miroņu sala 87

192 0

Paceļu, lai patektu, ka šovakar nesanāks man parakstīt, jo ir citi darbi darāmi.

Čau. Biju pastrādāt dārzā. Vakarā atcerējos, ka man vēl nav sācies vasaras brīvlaiks un ir vēl šādi tādi mājas darbi. Šoreiz tāda garāka nodaļa sanāca par vīru, kuram es gribēju pievērst lielāku uzmanību, tāpēc arī garāk.

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-7/643755

Trendlijs

Kā smagā nolemtībā Trendlijs sekoja baram. Pieci lieli vīri bija sīkos cilvēciņus aplenkuši no visām pusēm. Maz, bet viņiem piederēja milzīgs pārspēks. Neviens nespētu ar viņiem cīkstēties. Reizēm Trendlijam uzmācās domas par iebēgšanu mežā, bet viņš tāpat palika ieslodzīts uz salas.

Trendlijs bija parasts vīrietis ar rūpīgi apgrieztiem, melniem matiem, pelēkām acīm, kas izskatījās kā aizduļķojušās. Svītrainais krekls bija notiepts ar tomātu mērci, zaļie šorti gatavojās nošļukt, jo tiem bija pazudusi aukliņa.

Te nu būs beidzies viņa dzīves gājums. Trendlijs – bomzis, kas nostājies uz savām kājām, atradis pareizo ceļu. Likteņa ironija? Viņš nespēja apjēgt. Kad viņš sagrabināja kapeikas, lai varētu nopirkt kādu degvīna pudeli, lai spētu noslīcināt visas problēmas un dzīvot viegli, bet tagad, kad vēl pirms nepilna pusgada viņš bija mainījis savu dzīvi, tagad... tagad viņš vilkās savas kājas smiltīs, atstādams dziļas sliedes, kas būs vienīgais apliecinājums viņa kādreizējai eksistencei.

Viņam dzīvē nebija neviena, ko mīlēt un lutināt, jo bija tikai un vienīgi viņš pats un viņa problēmas. Pudele allaž bija viņam blakus, tad Trendlijam bija vienalga uz cilvēkiem, kas spļāva viņam virsū vai uzkāpa uz kājas. Tie vienmēr kaut kur steidzās – darba darījumi, restorāni, satikšanās, ballītes, dzērieni, ēdieni, kaislīgi vakari divatā, skola, darbs, ģimene, bērni. Visa dzīve šķita skrienam viņam garām, kad vīrietis sēdēja uz ielas ar tukšu, rokās pastieptu konservu kārbu, kas oda pēc zivīm. Alkohols vienmēr vija kā viņa mīļotā – allaž gatava samīļot, piedot un mierināt. Pudele – visa viņa dzīve.

Jā, viņš sevi bieži tika pieķēris pie domas par greznu dzīvi, taču degvīna malks atgādināja Trendlijam, ka viņš ir parasts kroplis, kas neiederas pie greznības pilnās pasaules durvīm, viņš pat nebija cienīgs būt par kājslauķi pie tām. Kuram gan viņš rūpēja?

Viņa dzīve apgriezās kājām gaisā, kad viņš centās nospert pudeli lielveikalā. Stulba doma, taču kaut kas. Protams, ka viņu pieķēra. Apsargs, vedot viņu uz savu bunkuru, pat baidījās aizskart viņa netīro, zaļo jaku, kas oda pēc vēmekļiem, alkohola un vēl sazin kā pretīgāka.

Trendlijs nespēja noticēt, kad par viņu apžēlojās. Viņam pat piedāvāja strādāt, tīrot noliktavas. Alga nebūtu liela, taču ar to pietiktu uzturam, un viņš varētu izīrēt kādu noplukušu istabiņu, tomēr labāk nekā izlīdzēties ar jau nodeldētu soliņu parkā. Vīrietis strādāja čakli un cītīgi, jo viņa dzīvē bija ienākusi gaisma. Viņš bija pieradis pie atkritumiem, tāpēc viņam nenāca vēmiens, slaukot visu ķēpu, kas bija sakrājusies vecajās noliktavās.

Laiks gāja, viņu pieņēma jau par apkopēju pašā lielveikalā. Daudzi cilvēki viņam joprojām veltīja pretīguma pilnus skatienus. Viņi vienkārši nesaprata, cik Trendlijs bija laimīgs. Viņš priecājās par savu iespēju. Katra kapeika tika rūpīgi noglabāta, lai arī reizēm roka bija pasniegusies pēc pudeles – vecās draudzenes, taču tikai reizēm.

Viņa degsme iedvesmoja daudzus darbiniekus. Viņš ar lielāko prieku tīrīja katru veikala netīro kaktu. Trendlijs negaidīja neko vairāk, bet ar katru savu mūža dienu viņu cienīja ar vien vairāk. Nedēļas apmācības – un viņš jau varēja strādāt pie kases aparāta ārkārtas gadījumos, kad veikals tika pārpildīts. Dzīve pavēra viņam iespēju, un vīrietis to pieņēma.

Četrdesmit gadu vecumā viņš bija kļuvis par normālu cilvēku, kad visa dzīve vēl priekšā. Vēl viņš bija pārlaimīgs, kad viņam tika dots bezmaksas ceļojums. Viņam bija vienalga par ko – galvenais bija ceļojums.

Trendliju ar pārējiem ieveda dziļāk mežā, kas smaržoja pēc ziediem, medus un ūdens. Viņam priekšā kā apšu lapa trīcēja rudmataina meitene. Viņam atmiņā atausa, kā šī meitene vēl maza būdama gribēja apskaut ubagu, bet māte rupji parāva viņu malā un Trendliju gandrīz apsūdzēja par uzmākšanos. Gadi gāja, bet meitenīte vienmēr tiecās apskaut vīrieti, taču vēlāk šī apņēmība bija zudusi, tikai reizēm viņš pamanīja, aizzibam garām sev pazīstamos rudos matus.

-Pirmais uzdevuma posms, - mežā nodārdēja mehāniskā balss, kad pretī nostājās otra grupa. Visi izskatījās izvārguši un nobijušies kā mazi trusīši.

-Katrai komandai ir jādodas dziļāk mežā, kur ir būris, kurā ir atslēga. Komandām jādodas pretējos virzienos, un ar atslēgām jāatgriežas atpakaļ un jāatslēdz katras komandas būris, lai nokļūtu drošībā. Tālāk zemē ir noslēpta lāde ar mīklu, atminiet to. Komandai, kas zaudēs, nāksies izbalsot vienu no biedriem. Veiksmi, - skaņa beidzās ar šņirkstošu troksni.

Katra komanda devās norādītajā virzienā, tikai sargi devās projām. Kaut kas nebija lāgā. Uzdevums nevarēja būt tik viegls.

Trendlijs sastinga, kad būrī ieraudzīja melnu un spīdīgu radījumu.

-Vai tā ir melnā pantera? – kāda sieviete iejautājās. Būris bija milzīgs, un atslēga atradās pieāķēta pie grīdas. Viņiem nebija cerību to izķeksēt, kādam bija jādodas iekšā un jādabū tā atslēga. No otras komandas puses atskanēja izbaiļu pilni kliedzieni.

Viņiem nebija daudz laika.

-Es nezinu, vai man izdosies, taču tas ir vienīgais variants. Es aizvilināšu panteru projām, bet jūs pēc iespējas ātrāk dabūjat atslēgu un skrieniet cik spēka, jo es nespēšu panteru ilgi aizkavēt, - Trendlijs satraukumā noteica. Pārējie spēja tikai piekrītoši pamāt. Vienīgi Mērija cieši apskāva viņu. Beidzot. Vīrietis maigi atgrūda meiteni nost.

-Turies meitēn, - viņš sabužināja viņas rudos matus un ar īkšķi notrausa asaras no meitenes vaigiem, - es tevi vienmēr esmu ievērojis, jau domāju, ka esi mani aizmirsusi, bet tomēr atcerējies. Tev ir laba sirds. – Trendlijs noskūpstīja meitenes pieri un devās būra virzienā.

Apkārt valdīja kapa klusums.

Viņam nebija ko zaudēt, pēc viņa neviens neilgosies, jo ģimenes Trendlijam nebija. Tikai kaķis, kas tāpat aizies savos ceļos, aizmirsdams par veco saimnieku. Viņš izdarīja visiem pakalpojumu – bija tas pirmais, kas upurējas. Bet viņš tāpat neizturētu līdz beigām, jo nebija spējīgs nogalināt.

Būra aizbīdnis atkrita vaļā, un Trendlijs skrēja cik spēka. Viņš nepārtraukti ķērās aiz koku saknēm, sejā sitās zari. Džungļi palika biezāki un biezāki. Solis – gausāks un gausāks. Izsalkušā zvēra zobi klabēja viņam aiz muguras, radot liekākas šausmas viņā. Bija jātiek pēc iespējas tālāk.

Viens mirklis viņam tika dots, lai apjēgtu, ka pantera ir viņam uzlekusi uz muguras, notriekdama zemē. Viens mirklis, lai paturētu prātā Mērijas seju, meitenīte, kas nebijās no veca un riebīga bomža, kuram tikai pietrūka iespējas.

Tagad viņam bija iespēja izdarīt kaut ko labu, kaut ko patiešām labu. Viņš upurējās dēļ Mērijas. Viņa eksistencei beidzot bija kāda jēga.

Asi nagi iecirtās miesā un to plosīja kā parastu plēves gabalu. Trendlijs kliedza kā vēl nekad nebija kliedzis, jo viņš nebija vēl nekad izjutis šāda veida sāpes. Viņš juta, kā panteras nagi skrapšķ gar viņa no jau atklātajiem kauliem. Asinis šaltīm gāzās viņam pāri, izmērcējot visu zemi sarkanu.

Panteras zobi nošķēla viņam pusi sejas, liekot Trendlijam raustīties nežēlīgās agonijas sāpes. Kaut kur aizripoja viena viņa acs, bet viņš to sāka vairs nejust. Dzīslās ieplūda karstums, pirmsnāves karstums. Pantera tikai plosīja. Dzīvnieks ir bijis turēts badā, jo alkatīgi plēsa no vēl dzīvā vīrieša miesas gabalus un rija tos veselus.

Ar vien lielāks karstums ieplūda ķermenī. Kliedzieni pārvērtās ķērcienos, atmiņas skrēja kā vilciens, to nebija daudz, taču tādas bija. Bērnība, kas pavadīta nabadzībā, tēvs, kas nošauj māti viņa acu priekšā, saldējums, kuru bērnam nopērk kāda veca kundzīte, skola, kurā viņu apceļ, bet tad viņš bija laimīgāks, nekā bagātie, kam rūpēja tikai savs labums. Trendlijs glāba un rūpējās par pamestajiem dzīvnieciņiem, taču laika gaitā sirds palika cietāka, jo dzīvnieki bieži vien izlaizīja visas miskastes, neatstādami vīrietim ne kripatas no bagāto ļaužu vakariņām, kuras tika izmestas laukā. Jaunās dzīves lidojums piešķīra viņam spārnus, bet tagad tie tika apšņāpti.

Trendlijs bija vairs tikai asiņains gaļas gabals, kas turpmāk baros tārpus un kukaiņus. Viņa sirds pārstāja pukstēt ar tādu kā vieglu zvaniņa skaņu. Viņa prātā pēdējā aina bija mazās, rudmatainās meitenes raudošā sejiņa, kad viņa nevarēja apskaut netīro bomzi ielas malā.

Vēl bija jautājums – kāpēc? Kāpēc Mērija vēlējās apskaut pretīgu radījumu, no kura būtu jāturas pa gabalu.

Jautājums palika kā sasalis gaisā, kad Trendlijs izpūta pēdējo elpu. Nebija vairs ne karsts, ne auksts. Viņam vairs nesāpēja. Šī rūgtā pasaule pazuda zem augšupejošās dvēseles basajām pēdām...

Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-9/644138

192 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

P.S. Sveiciens maniem naktsputniem! emotion

4 0 atbildēt

Man ir  labas ziņas Trendlījam, viņš arī pabaroja to Pantēru.

4 0 atbildēt

Kā reiz, saldiem sapņiem! emotion

2 0 atbildēt

Tik tiešām žēl, ka arī viņš bija pagadījies tai kruīzā.

2 0 atbildēt

zheel palika :(

1 0 atbildēt

Aizraujoši... emotion

1 0 atbildēt

Labais :)

0 0 atbildēt