Čav! Jauna nodaļa, kurā iepazīšanās ar Mēriju. Vakarā šausmīgāka nodaļa, galu galā šis jau ir šausmu stāsts... He, he...
Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-6/643693
Puse uz pusi
Cik daudz no mums prasa vienatnes sāpes? Vienatnē pavadītais laiks var būt vērtīgs, taču, kā ir tad, kad zini, ka nomirsi vienatnē, kad tev neviena nebūs blakus? Un ka neviens pat nezinātu, ka esi miris...
Mērija pamodās izsalkusi. Viņa piecēlās sēdus un ar apstulbušām acīm vērās visapkārt. Viņa atskārta, ka joprojām atrodas uz tās pašas salas. Ka neatrodas mājās, gaidīdama brokastīs vecmammas pankūkas. Viss joprojām šķita pārāk neticams.
Kā viņai vēl pirms dažām dienām bija šķitis, ka kaitinošākā lieta pasaulē ir viņas mazais brālis. Kas gan var būt kaitinošāks un ļaunāks par astoņgadīgu sīkaļu, kas sestdienas rītos lēkā pa Mērijas gultu, dziedot šķībā balsī pasaules hītus, kuriem vārdus pat nesaprata. Bet tagad...
Viņa ilgojās pēc tā allaž nošmulētā ģīmīša, kas, dodot meitenei buču, nosmērēja arī viņas vaigus. Viņa pirms brauciena Geilam uzrēca, lai aizveras un liek viņu mierā, kad brāļuks centās iedot lielajai māsai atvadu buču. Mērija tā vēlējās, kaut būtu pateikusi mazajam brālim kaut vienu labu atvadu vārdu, atskaitot atā. Puika viņu vienalga mīlēja par spīti viņas ērcīgumam. Tas tagad vairs nešķita kaitinoši, ka viņš vienmēr tekalēja viņai pakaļ, kliegdams – māsa, māsa.
-Kaut es būtu viņu samīļojusi..., - Mērija nočukstēja un paslēpa seju starp ceļgaliem. Acis aizmiglojās ar asarām. Viņi viņas dzīvē bija zuduši. Mērija vairs nekad neapskaus vecākus. Neiedos mammai buču par kādu kapeiku, lai viņa varētu nopirkt sev kaut ko garšīgu, kaut gan ģimenei nebija aplam daudz naudas, ko lieki tērēt, bet Mērijai vienmēr tika atlicināts kaut kas, bet viņa nekad nepadomāja, ka varbūt mamma atsakās no kaut kā ilgi lolota priekš sevis.
-Neviens no mums viņus vairs nekad neredzēs, - Mērija sev blakus sadzirdēja Kīta balsi. Viņai automātiski prātā atausa, kā viņš nodūra puisi, kuru pat nepazina, bez emocijām iegriezdams viņa krūtīs salto asmeni, kad pati Mērija to nevarēja. Ak, diez, viņa tiešām mēģināja, kādu nogalināt... nogalināt... viņi kopīgi nogalināja, kādu, kas beigās iečukstēja viņai ausī – Paldies... Viņai nekad nebija ienācis prāta, ka kāds varētu viņai pateikt paldies par savu nāvi.
-Ei, meitēn, - Kīts aizskāra viņas trauslo plecu, ko kā Mērija sarāvās. Viņai nekad neviens puisis nebija pieskāries tik personiski, visi par viņu pārsvarā smējās, vairāk jau par rudajiem matiem, bet viņa vienmēr centās būt laipna un izpalīdzīga.
-Es parūpēšos par tevi, apsolu, - viņš klusi noteica, jau tagad plānodams spēles gaitu. Vai tiešām kāds viņu sargās? Vai viņi jau skaitījās pārinieki, kad kopīgi nogalināja to puisi?
-Kā tevi sauc? – viņa nosarkusi pajautāja, - es pat nezinu, kas tu esi.
-Kīts. Es vēlos pirms nāves izdarīt kaut ko labu, tāpēc vēlos tevi pasargāt, - viņš skumji nosaka, un zaļajās acīs mirdz skumjas. Fiziķis... Ha! Kā viņš uzdrīkstējās sapņot?
-Paldies, - Mērija nočukst.
-Pietam, tu esi skaista, - viņš saka un pieceļas, aiziedams salas dziļumā.
Mērija nosarkst vēl vairāk. Viņa nekad nebija dzirdējusi šos vārdus. Bija gan... brāļuks tos augām dienām kladzināja, tikai viņa to nekad nedzirdēja, mamma to vienmēr teica, kad Mērija pārnāca mājās apvainota un pazemota. Tētis to allaž viņai atgādināja, kad viņa cenās uzkrāsoties, lai izskatītos skaistāka.
Pieceļoties stāvus viņai sareiba galva, un sprandā iedzēla sāpes. Pārbraucot tur ar roku, viņa sajuta šuves. Kas bija noticis, kamēr visi atradās sazāļoti. Viņa vispār apjēdza, ka neatrodas tajā pašā vietā, kur atslēdzās. Šī bija cita sala vai cita salas puse.
Pārtraucot berzēt rētu, jo tā sāka sūrstēt, viņa devās tālāk no jūras vai okeāna, drīzāk jau okeāna. Salas smiltīs bariņā sēdēja krietni mazāk cilvēku nekā iepriekš. Kur puse palikusi?
Barā viņa atpazina Ītanu – jahtas izklaižu vadītāju, Riku – no mūziķu grupas. Vēl tur sēdēja vecs vīrietis, kuru viņa atpazina, bet vārdu neatcerējās. Viņa sirmās uzacis bija sarauktas saspringtā domāšanā.
Viņiem bija desmit no divdesmit piknika groziem, kuros iekšā atradās pārtika. Tātad puse bija kaut kur citur. Viņi laikam būs sadalīti komandās.
Mežā kaut kas ar blīkšķi nogāzās. Lūsinda. Mērija to zināja. Viņa nopriecājās, ka ir kāds, kas strādā, nevis tikai ēd.
-Domāju, ka šis tas mums ir jānoglabā, - Mērijas balss pašai par brīnumu skanēja droši un stingri. Viņa zināja, ka šis bija tikai tāds iesākuma mierinājums, jo iespējams, ka vēlāk viņiem ēdiena nebūs. Viņa nespēja noskatīties, kā viss tiek aprīts. Daudzi uz viņu palūkojās ar neticības pilnām acīm, it kā teiktu – kā? Tu mums gribi atņemt ēdienu, kas ir pēdējais mierinājums? Ceri vien!
-Mērijai taisnība. Iesaku sauso pārtiku, kas glabājas ilgāk, paglabāt, visu, kas ir noslēgtos traukos, atskaitot pienu un produktus, kas ātri bojājas. Augļus var saglabāt ilgāk. Pirmais ir jāapēd tas, kas ātri bojājas, - Lūsinda stingrā balsī noskaldīja, atvilkdama bambusu.
-Tas ir visu ēdiens, tāpēc te divi skuķi nediktēs noteikumus, - kāda sieviete ar sarkanīgiem matiem ierunājās.
-Neviens te neko nediktē, - Mērija nedroši iebilda, balss trīcēja, viņa nebija gatava mesties virsū visam baram.
-Diktē gan, savādāk neviens no jums nestrādā, bet tikai rij! Tāpēc sāciet kaut ko darīt, - Lūsinda nokliedzās. Pārējie tikai noraustījās un atsāka ēst visu pēc kārtas.
-Tas ir bezjēdzīgi, - Lūsinda nopurināja galvu un devās atpakaļ uz meža pusi.
Mērija pamanīja netālu atslietu otru cirvi, kas laikam bija atnests no iepriekšējās pludmales. Viņa drosmīgi devās pakaļ Lūsindai. Varbūt viņa nav nemaz tik ļauna.
Viņa iecirta pirmo cirtienu, un Lūsinda uz viņu paskatījās ar izbrīnītu skatienu, kurā nemanāmi pavīdēja atzinība.
-Tev vajadzēja paēst, kamēr viss nav apēsts, - Lūsinda noteica. Un viņas klusēdamas cirta bambusus, siedamas tos kopā, veidojot patvertni no lietus un kukaiņiem, kas rāpoja pa zemi. Kīts klusēdams viņām pievienojās.
Nojume sanāca nedaudz grīļīga, taču stingra. Pa virsu viņi uzklāja palmu lapas biezā kārtā, bet guļvietu izoderēja ar sūnām, kuras atrada dziļāk mežā. Tur bija saldūdens upe, kas krietni atviegloja dzīvi. Viņi mēmi vienojās, ka neteiks to nevienam, jo šī komanda spēja tikai ēst.
Lūsinda vēl pielaboja nojumi, kamēr Mērija izraka bedri un pa malām salika akmeņus. Viņa tos aplika arī vēl platākā joslā, lai uguns neaiziet tālāk.
-Skat, ko es atradu, - Kīts lepni virs galvas pacēla kokosriekstu.
-Vāāāū, cik liels atradums, - Lūsinda nobolīja acis, - šeit visur ir palmas.
Mērija jau gatavojās kaut ko teikt, taču viņu iztraucēja metāliskā balss, kas atbalsojās visā pludmalē, - Laba diena, mani mīļie! Šī pēcpusdiena būs satraukumu pilna. Pirmā īstā komandu cīņa. Vai nav satraucoši? Sekojiet maniem vīriem, un viņi jūs aizvedīs uz pirmo īsto pārbaudījumu...
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-8/643886
