Hei, nu redz kā – sanāca arī otra nodaļa.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-64/667613
Beidzot brīvībā
-Trakais neko neteica, ka nevar nogalināt otras komandas biedrus, - Čaks izspļāva, vicinādams nazi gar Džeimsa degunu.
-Un tu viņam tagad tā vienkārši pārgriezīsi rīkli? – Entonijs attrauca, nostādamies priekšā puisim.
-Aha, un es ticēšu, ka šis atvilcies, lai vestu miera sarunas. Jo šo mazā, jo lielākas iespējas, ka kāds no mums tiks mājās, - Čaks žestikulēja ar rokām, līdz Entonijam tas noriebās, un viņš sagrāba Čaka delnu, piespiezdams viņu izmest nazi laukā.
-Jā, tu viņā vienkārši ieklausīsies, un neviens nevienu nenovāks. Skaidrs? – Entonijs noskaldīja tā, ka Čaks sarāvās.
-Ej, dirst! – Čaks izspļāva un aiznesās projām, - tad auklējies ar viņu pats! Mums pārējiem darbi darāmi.
Vīrietis aizgāja, atstājot Entoniju un Džeimsu divatā.
-Ko tu šeit meklē? – Entinijs nošņācās, - tu ļoti labi zini, ka Čakam ir taisnība. Mums ir visas tiesības tevi uz vietas novākt, tāpēc skaidro ātri.
-Redzi, mēs mirstam nost no tiek kokosriekstiem, - Džeimss iesāka, - vēlējos lūgt palīdzību, kamēr vēl visi esam daudz maz cilvēki.
-Un kāpēc mums būtu jums jāpalīdz? Ienaidnieku komanda ir un paliek ienaidnieki, - Entonijs atteica.
-Bet kur paliek cilvēcība?
-Mēs nepalīdzēsim, - Entonijs šņāca.
-Jā, un pilnībā sāksim spēli pēc noteikumiem?
-Tas būtu vispareizākais.
-Un noruna? – Džeimss pieliecās pavisam tuvu Entonija ausij.
-Kāda noruna?
-Ak, jā, spēle pēc noteikumiem, paldies par palīdzību! – Džeimss noteica, paspiezdams Entonija plaukstu, ielikdams spiedienā visu savu aizvainojumu un sarkasmu. Viņš apgriezās riņķī, ienirdams atpakaļ džungļos. Enonijs noskatījās viņam pakaļ, turot plaukstā sīku papīra piciņu.
***
-Kādus piemiņas vārdus? – Helēna vilināja. Atlikusī komanda stāvēja mežmalā pie atvērta kapa, kurā dusēja Madlēnas, Hūpera, Amberas un Henrietas atliekas, ko varēja savākt.
-Lai beidzot rod mieru, - Ītans noteica, sākdams rakt ciet bedri.
-Kā tas Johans ir vispār izdzīvojis? – Helēna iejautājās, kasīdama pakausi. Zvērs beidzot bija ticis pie savas atriebības, nogalinot Amberu.
-Tāpat kā tagad atkal aizlaidās, - Kīts atteica, pievienodamies kapa aizrakšanā, - reizēm ienāk prātā doma, ka vēlos būt viens no šiem miroņiem.
-Visi to vēlas, - Helēna piebilda, - tad vismaz būtu miers.
-Aha, auksts, stīvs un nekustīgs, - Ītans noteica un noslaucīja no pieres sviedrus.
-Kā tavs loceklis, - Helēna ieķiķinājās, liekot vīrieša vaigu galiem nokrāsoties sarkaniem.
-Aizveries, - viņš nomurmināja zem deguna.
Uz kapa Mērija uzlika pāris ziedus, ko atrada džungļos, noteikdama, - Atā, mamm.
-Ko šodien darām? – Kīts iejautājās.
-Gaidām jaunu uzdevumu? – meitene ieminējās.
-Varbūt ceram, ka tāda nebūs, un paliekam divatā?
-Manu mammu pirms stundas nogalināja tas ķertais. Tu domā, ka man prātā ir tikai maigošanās? – Mērija nostājās pretī puisim, cieši vērdamās viņa sejā.
-Ne jau tā es biju to domājis, es vienkārši vēlējos kaut kur tāpat pazust no visiem pārējiem, - Kīts taisnojās, maigi paspiezdams meitenes plaukstas.
-Cik tad te mūsu īsti vairs ir? Es, tu un Mortons skaitāmies kopā, ītans karo ar Čaku par sīkumiem, kamēr Entonijs ir ieņēmis komandas noteicēja vietu, bet Helēna aktīvi pretojas Mičelam, un Harijs vientulībā klīst pa salu, reizēm kontaktējoties ar mums vai Helēnu, ja viņam nepieciešams kas ēdams. No kā tu vēlies paslēpties, - Mērija jautāja.
-Ai, lai paliek, - Kīts atcirta un, apcirties uz papēža, devās uz viņu makšķerēšanas vietu, - nebūšu ilgi, paliec tepat, ja nu kas, tad sauc mani.
-Kīt, - Mērija iekunkstējās.
-Viss ir kārtībā, aiziešu pamakšķerēt, - puisis neatskatīdamies atteica.
Meitene atkrita sēdus, vērodama kapu. Pārējie izklīda, kur jau nu katrs bija atradis sev vietiņu, lai pabūtu vientulībā un pārcilātu atmiņas.
-Mērij, - meitene izdzirdēja pazīstamu balsi, - man ar tevi jārunā. Kur Kīts?
-Aizgāja makšķerēt, - meitene atteica.
Entonijs notupās pie Mērijas uz ceļiem un liecās viņai tuvāk.
-Nē, Entonij, es vairs nevaru tā, piedod, es nevaru krāpt Kītu, tas bija tikai mirkļa impulss, - Meitene taisnojās, ar plaukstām stumjot projām vīrieša krūtis.
-Paklausies, - vīrietis ar ašu vēzienu notrausa viņas rokas un pielika savas lūpas pie meitenes auss.
***
-Ejam, ātrāk, - Džeimss visus skubināja kustēties ātrāk, - savādāk nedabūsiet saldos sīpolus.
-Kā? Vai tad saldo sīpolu nepietiks mums visiem? – Hanna izteiksmīgi jautāja.
-Galvenais ir paspēt pirmajiem, lai meža zvēri tos neatrod pirmie, - Riks piemetināja.
Visi bija uzsākuši kustību, gandrīz uzreiz pēc Džeimsa atgriešanās. Bija jāiet pret kalnu, un tas bija grūti, taču gala uznākums būs salds kā pats nektārs. Daudziem sejā bija redzamas vāras smaida atblāzmas. Galā visi nonāca aizelsušies un noguruši, krekli bija izraibināti ar lieliem pleķiem.
Pēc pāris minūtēm klāt bija arī otra komanda.
-Lai tas reiz ir galā? – Riks iejautājās.
-Piedosim visiem un atā pasaule, - Džeimss atbildēja, uzsmaidot Rikam.
-Ar dievu sāpes...
-Ar dievu mocības...
-Atā slepkavošanai...
Bija grūti visus pārliecināt, taču tas sākās ar to dienu, kad Entonijs bija piesists pie krusta, un viņiem bija jākož pa gabalam miesas, jāsūc pa malkam asiņu no Kucēniem, kas pretojušies. Tajā dienā tapa noruna, ka Entonijs visiem dos brīvību. Neviens nezināja, kāda tā būs, taču šis bija labākais, ko varēja vēlēties – reizē aizlidot brīvībā. Daudzi piekrita uzreiz, zinot, ka tā būs vieglāk, citi vēlējās spēlēt un uzvarēt, taču viņi kaut kā jau piekrita, atlika tikai sarunāt dienu un laiku.
-Brīvība, es to jau tagad sasmaržoju, - Ītans dziļi plaušās ieelpoja sāļo okeāna gaisu.
-Sadodamies rokās? – Entonijs vedināja. Viss ienaids starp cilvēkiem pēkšņi bija zudis, kad priekšā slējās tikai okeāna klājiens, saplūstot ar debesu zilgmi, lejā bangoja ūdens pret asajām klintīm.
-Tam nebija tā jānotiek, - Kīts čukstēja Mērijai.
-Bija, tas ir tieši tā, kā tam jābūt, ar tevi kopā roku rokā, - meitene sapņaini noteica.
-Ja tu nevēl..., - puisi apklusināja meitenes skūpsts.
-Mičels jau noteikti zina par mūsu plāniem, tāpēc labāk pasteigsimies, - Džeimss satvēra Hannas roku.
It kā visiem būtu jābaidās no nāves, taču pēc visa pieredzētā, nāve bija tikai kā balva vai atvieglojums. Neviens netiks sodīts par nepakļaušanos, ja nu vienīgi Kucēni, bet Entonijs zināja, ka vismaz puse no tiem lektu lejā līdz ar viņiem, ja Mičels nepaspētu nospiest elektrošoka pogas.
Mērija cieši satvēra Kīta roku. Viņa izpurināja matus, sajūtot tajos vēju, ķermenis nekad vēl nebija juties tik brīvs. Sirds dauzījās ne jau no bailēm, bet gan no satraukuma par to, kā tas ir - lidot brīvībā.
Plaukstas iegūlās plaukstās, skatieni sastapās ar skatieniem. Visi lūkojās tikai augšup, uz debesīm, nevis lejā, kur slējās asas klintis. Viņu prāti tiecās pie putniem, kas lidoja augstu virs viņiem. Saule mierināja ar savu siltumu kā jau katru dienu.
-Trīs...
-Divi...
-Viens...
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-66/668321
