local-stats-pixel

Miroņu sala 607

115 0

Paceļu rakstu, sacīdama, ka tagad jau top jauna daļa :)

Čau. Vēl mēģinu ieskrieties skolas ritmā, taču, ja ar stundām nekas nav kārtībā, tad arī es neesmu kārtībā. P.S. pusi teksta rakstīju ar kaķi uz rokas, tas radījums nemaz netaisās celties augšā.

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-59/664601

Ambera

-Kas es esmu? Kur es esmu? Kas notiek? – Ambera jautāja sev domās, kuras bija neskaidras, it kā prātu būtu pārklājusi bieza migla. Vienīgais, ko viņa tā īsti spēja saskatīt bija saule – liela, spoža un karsējoša, it kā tā kārotu sievietei izdedzināt acis vai vismaz padarīt aklu.

Par spīti saules siltumam uz ādas Amberai sala kā ziemā, kad zeme ir pārklāta ar biezu sniega segu, un gaiss šķiet sasalis un smags, un ap kokiem mirdz sudraba oreols, kad saulē viz apsarmojošie, kailie zari.

Sievietei reiba galva, un pasaule sāka griezties raibos zibšņos, pār muguru tecēja auksti sviedri, ķermenis pamazām kļuva jutīgāks. Ambera sajuta sev pie muguras spiežamies rupju koku, ap delnām dedzināja virves, galva sāpēs pulsēja, viss šķita neskaidrs un blāvs.

Ambera aizvēra un plati pavēra acis, pasaule griezās krāsainās lentēs un burbuļos, viļņos un tauriņos, it kā pa sienu būtu izšķaidīta krāsu kaste. Viņa spēja vien apbrīnot spilgtās krāsas, kam pa vidu jaucās miljoniem sīku zvaigznīšu, kurās dega visas dzīvības enerģija, liekot Amberai justies kā dziestošai zvaigznei.

Sirds dauzījās, metot kūleņus, elpa bija sekla un saraustīta. Visai šai krāsu gūzmai pa vidu dega saule kā nenodziestoša svece.

Pēkšņi krāsās parādījās melns punktiņš, tas auga lielāks kā tintes pleķis uz balta krekla. Viena liela, melna ēna. Tā nenoliedzami tuvojās, mainot savus apveidus, te tā izpletās, te sarāvās , te savilkās pulsējošā burbulī, līdz melnā ēna bija pārklājusi visu krāsu sienu. Ambera grima tumsā. Viņa juta ēnas smagumu uz krūtīm, uz rokām, uz ādas, tās melnums ielija pat vēnās, liekot sievietei drebēt no aukstuma.

Žņaugs ap rokām ar rāvienu atlaidās, rokas novēlās pie Amberas sāniem, starp pirkstiem viņa izlaida mīkstas, bet raupjas smiltis. Ēna saruka, ielaižot tumsā gaismu un virmojošās krāsas.

Nāve? Vai tā bija viņas nāve? Vai viņai tai jāseko? Kas...? Ambera pat galvā nespēja noformulēt jautājumus. Tie šaudījās kā bultas bez mērķa, jo uz jautājumiem neviens nespēs sniegt atbildes.

Bija jākustas, jābēg, bet ķermenis klausīja tik daudz kā tikko izžmiegta lupata. Viņa piespieda sevi piecelties, balstoties pret koku. Prāts vēl jo projām neskaidrojās, galva reiba, krāsas griezās vēl lielākā ātrumā. Sajūta bija tāda, it kā viņa reizē eksistētu un neeksistētu, nebija nevienas jēdzīgas domas vai atmiņas, kam pieķerties, lai nenoslīktu.

Melnā ēna bija pazudusi pavisam.

Pēkšņi viņai ne no šā, ne no tā uznāca vēlme neprātīgi ķiķināt un vārtīties pa zemi smieklos, kaut kur uzradās arī naids, sāpes un skumjas, liekot domāt, ka kaut kas nav kārtībā, bet, kas gan var nebūt kārtībā, ja ir tik jautri. Viņa smējās, līdz vēders sarāvās čokurā, un drīz jau viņa atradās uz ceļiem un vēma, kas vien bija vēl palicis kuņģī. Žultainais šķidrums dedzināja rīkli.

Jākustas.

Kāda saprāta daļiņa kliedza, ka jāsper soļi, ka jābēg, taču neskaidrais prāts neļāva apjaust problēmu. Viņa zināja, ka draud briesmas, ka ir slikti, taču reizē to arī tā īsti neapjēdza.

Realitāte juka ar pagātni, daļa bija izdomātas ainas, daļa kādi atmiņu uzplaiksnījumi, viņa vairs nezināja, kas ir kas. Sāpes piederēja reālajai pasaulei, taču krāsas un murgi piederēja sapņiem.

Projām. Instinkti dzina viņu projām.

Koki, ēna – tur jābūt glābiņam. Viņa metās virzienā, kur krāsas bija zaļas, tumšas un piesātinātas, it kā tām būtu piejaukta pamatīga deva darvas. Viņas pirksti tvēra gludas, sulīgas stīgas un lapas, raupjus zarus, kas sakaltuši dusēja uz dzīvajiem kokiem.

Krāsas atkal nomainīja tumsa, tikai šoreiz tā bija savādāka, pielīdzināma nemaņas tumsai – dziļa un bezgalīga.

Viņa nezināja, cik ilgi pinusies pa džungļu mezgliem, taču apjauta to, ka vairs nespēj kustēties. Locekļi bija kļuvuši nejūtīgi, prātu klāja bieza tumsa. Viņas vaigs skāra meža auglīgo zemi, kas bija vēl piebriedusi no lietavām. Amberas plaksti aizirtās ciet gluži vai ar skaņu, viss sabiezēja lielākā tumsā, aiznesot sievieti dziļā nebūtībā, kurā viņa nejuta vairs neko, pat sāpes pagaisa.

***

Auksti. Ambera juta tikai aukstumu. Viņa zināja tikai to, ka ir auksti, citu domu viņai nebija. Viņa zināja arī to, ka kaut kur eksistē, taču domas viņu nenesa tālākos lidojumos.

Aukstums īpaši lipa pie muguras, dzeldējot to ar aukstām adatiņām, viņa atradās guļus stāvoklī. Metāls. Viņa ar pūlēm atpazina aukstuma cēloni, bet gaiss arī bija auksts.

Ambera iepleta nāsis, sajūtot apkārt virmojam saldeni sāļu smaržu ar metālisku pieskaņu, degunā sitās arī kaut kas ass un kodīgs. Kaut kas kaut kur ritmiski pīkstēja, atbalsojoties sievietes galvā, kura bija kā tukšs koka dobums bez nekā.

Mostoties viņa sāka just daudz vairāk, bet domas palika kā izslaucītas. Acīs spīdēja spoža gaisma, drīzāk vairākas, kas koncentrētas aplī. Čuksti, kāds runāja, šķindoņa, kad dzelzs saskaras ar dzelzi. Pīkstieni. Viņa juta ķermeni, taču kaut kas nebija tā kā vajag.

Acu zīlītes šaudījās no vienas puses uz otru, bet Ambera neko nespēja saskatīt ārpus gaismas apļa. Viņas priekšā iznira melns veidojums, kas vairāk līdzinājās spīlēm. Metālam cauri vijās vadu kamoli, šur tur to sedza āda... un tad viņa saprata, ka tā ir pašas roka.

Pirmo reizi pēc ilga laika viņa juta kaut ko citu, izņemot neko. Šausmas ielija viņas ķermenī. Viņa norija siekalas un pacēla otru roku, kas vairs nemaz nelīdzinājās rokai. Tā bija pārvērtusies melnā, spīdīgā tausteklī, un viņa... viņa spēja to pakustināt, viņa to juta kā savu ķermeņa daļu.

Ambera papleta muti, lai kliegtu, taču sanāca vien vārgs gārdziens. Kāds pēkšņi sagrāba viņas „rokas”, mute tika atrauta ar brutālu spēku, un neviens pat nepapūlējās iedomāties par narkozi.

Aukstas metāla knaibles ieurbās viņas mutē, tverot pēc zoba, kas tika izrauts ar asu griezienu un rāvienu, Ambera nespēja pakliegt, un muti sāka piepildīt asinis. Knaibles tvēra pēc nākošā zoba, nesot sievietei jaunas sāpes. Zobs pēc zoba, ko pavadīja viņas gārdzieni un agonijas krampji ķermenī.

Sievietes acis pārgriezās un viņa iegrima jaunā nemaņas stāvoklī, kas ilga vien dažas minūtes. Viņa atjēdzās, nespēdama tā īsti saprast, kas ir murgi un īstenība. Mēle pulsēja, viņa juta rupjas šuves uz tās, kad pārbrauca pāri aukslējām, viņa atskārta, ka tā ir pārgriezta uz pusēm. Un zobi. Tie bija jauni. Tie lāgā neietilpa viņas mutē, tāpēc augšējā lūpa nepārtraukti bija atņirgta. Mutē viņa sajuta cauruli, kas nosūca siekalas.

Aukstums atkal dedzināja kailo ķermeni.

Atkal kāds atnāca un sagrāba Amberas rokas. Sieviete baltā ķitelī stāvēja ar skalpeli rokās un sejā saglabāja saltu neko, nulli. Viņa ar vienu cimdoto roku ciešāk satvēra Amberas kailo krūti un iedūra tajā, ar asu vēzienu pāršķeļot to uz pusēm. To pavadīja sievietes kliedzieni, kas izklausījās kā lamatās nonākuša lāča rēcieni. Sāpes bija neizturamas un vēl lielākas par zobu raušanu. Medmāsas sejas izteiksme nemainījās, tikai rokas bija vienīgās, kas kustējās viņas ķermenī.

Viņa grieza vēl un vēl, līdz krūts izskatījās pēc atvērta zieda.

Ambera atkal ieslīga sāpju izraisītā nemaņā.

Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-61/665866

115 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Šausmasemotion

5 0 atbildēt

Wow ^^

Beidzot sagaidīju ;3 Tagad fiksi nākošo ;D

2 0 atbildēt
WWowwwwww vēeeeeeelll. kā var uztaisīt rakstu?
2 0 atbildēt
JJaa
2 0 atbildēt

Spoku lapas malā ir zīme - pievienot rakstu. Izlasi noteikumus, cik lielam jābūt rakstam, tad liec tik iekšā, aizpildot atbilstošās ailes - kura kategorija, oriģinālraksts vai superoriģinālais (paša izdomātos stāstus var veidot kā oriģinālrakstus), tas viss ir spoku noteikumos. Un jāspiež - pievienot. Bet ir jābūt vismaz vienai titulbildei. 

Un, kad atbildi uz komentāru, tad uz komentāra ailes ir poga - atbildēt uz komentāru. ;)

2 0 atbildēt