Čav. Vakar nesanāca uzrakstīt, jo visu dienu biju ogās un vakarā tās bija jāpārlasa, bet nu – jauna nodaļa.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-38/653741
Tvert mirkli
Pār saules pielieto pludmali pamazām laidās ēnas, kas kļuva garākas un garākas. Putnu čivināšanu nomainīja spalgāki nakts putnu kliedzieni. Gaiss kļuva spiedīgāks un smagāks, bet iespējams tās bija skumjas, kas auga augumā, liekot cilvēkiem parādīt pirmās depresijas pazīmes.
Viņi vēroja, kā nojauc stikla kastes un konstrukcijas zem zemes. To bezveidīgi asiņaino masu vairs nevarētu nosaukt par Vilmu. Kucēni ar lielām šaufelēm savāca sievietes atliekas, metot tās metāla kastēs, šur tur asiņainajā masā pavīdēja pa kādam baltam kaulam. Vīrieši noķēpājās ar iekšām, kas šļakstījās uz visām pusēm, kad tie mēģināja tās uzraust uz šaufelēm, beigās tie visas zarnas savāca ar kailām rokām. Konstrukcijas novāca, atstājot asiņainu apli pludmales smiltīs. Mākoņi debesīs sāka krāsoties tādos pašos toņos.
-Nāciet, paēst, mums jābūt stipriem, ja vēlamies uzvarēt citos pārbaudījumos, - Mičs visus aicināja pie kastes, no kuras vēl varēja sajust svaiga ēdiena smaržu.
-Kāpēc cīnīties, ja Vilmu pat nevarēja izglābt, tas bija veids, kā paņirgāties par mums. Man ir apnicis dzīvot, - Harijs nosaka. Viņš sakņupis sēž pie palmas un ar nagu cenšas tai noskrubināt mizu. Tas ir vismaz kāds veids, kā nodarbināt prātu, jo atmiņā visu laiku uzaust Vilmas lūdzošās acis, viņas sāpju pilnā seja un viņa paša bezpalīdzīgais stāvoklis.
-Esi izsalkusi? – Kīts maigi pajautā Mērijai, kas saritinājusies puiša elkoņa līkumā. Abi guļ smiltīs, vērodami debesis.
-Šīs pašas debesis es vēroju no mājas jumta. Vecāki man neļāva uz tā kāpt, bet es nebaidījos. Man patika vērot, kā saule nozūd no debesu juma, kā sāk spīdēt zvaigznes, tad likās, ka visas debesis pieder tikai man, - Mērija sapņaini nosaka, ignorējot Kīta jautājumu.
-Beidz sapņot, meitēn, - Harijs rūgti nosaka, - šajā pasaulē vairs nepastāv sapņi.
-Varbūt tā es spēju nesajukt prātā, redzot visas šīs nāves, - Mērija atsaka, - iegremdēties labās atmiņās, to man Trakais neatņems. Varbūt tas ir vienīgais mierinājums, ka manas atmiņas paliek tikai man.
-Ej tu zini, varbūt arī tās tev ir atņemtas, - Harijs nosaka, piesliedamies kājās, lai dotos paēst.
-Nāc, Mērij, - Kīts pieceļas un uzvelk draudzeni līdzi.
-Man negribas, - viņa iebilst.
-No neēšanas izskatās, ka tu drīz izbalēsi. Vismaz dažus kumosiņus, labi?
-Aha, - Mērija pamāja ar galvu.
Viss tiek izlikts uz kārtās saliktām palmu lapām, ēdiens vilina cilvēkus pietuvoties tam. Viņi ņem no visa pa druskai, lai vēders uzreiz nesagrieztos no tik sātīga ēdiena. Gaļas sautējums ar dārzeņiem, plovs, zupa no tīra buljona, cepta gaļa ar sīpoliem un tomātiem, pildīti kartupeļi ar malto gaļu. Viss tiek notiesāts ātri, jo viss, kas sagatavots, rīt jau būtu sabojājies.
-Tu nesajūti gaļā kaut ko dīvainu? – Mērija čukstus pajautā Kītam, bet to dzirdēja arī Harijs, kas čāpstināja meitenei blakus.
-Protams, ka šis negaršo tā, kā gatavoja tava māmiņa, - Harijs jautri iesaucas, ēdiens visus uzmundrina.
-Auč. Kas tas? – Sāra no mutes izspļauj maltās gaļas pikuci, no kura rēgojas neliels, spīdīgs metāliņš. Viņa to notīra, un tas izrādās auskars ar miroņgalvas zīmējumu.
-Es tādu redzēju Elanam, - Mičs nosaka, cenzdamies norīt mutē esošo kumosu, bet tas šķiet iesprūdis kaklā, - mēs uz jahtas strādājām kopā.
-Tu domā, tas... viņš... mēs... ēdam Elanu? – Sāras acīs sariešas asaras, seja savelkas pretīgumā. Viņas kuņģis automātiski grūž visu atpakaļ, un Sāra izvemjas sev aiz muguras, paspēdama novērsties no pārējiem.
-Nav izslēgts, ka kādam no Kucēniem tāda nebija vai arī kādam, kas to gatavoja, - Harijs valdās, lai nevemtu, bet neviens nenotic. Visi vienkārši zina, ka tas bija Elans, kuru viņi ēd. Trakais tāpat vien nedotu tik daudz laba ēdiena, atskatoties uz iepriekšējām balvām. Tas bija viņa pretīgais plāns – padarīt visus par briesmoņiem, par radījumiem, kas pāriet pie pirmatnējiem instinktiem.
Mērija automātiski aizjoņo projām un vemj mežmalā, Kīts seko viņai, bet nepaspēj tikt pat līdz viņai, kad ir jau izvēmies pusceļā. Mērija apēda tikai nedaudz, bet ķermenis tomēr grūž visu laukā, cenzdamies iztīrīt visu kuņģi no cilvēka gaļas, barības vadu jau dedzināja žultains šķidrums, bet rīstīšanās nemitējās, acis asaroja, un vēders raustījās krampjos, līdz viņa sabruka zemē, tverdama pēc gaisa. Kīts pieskrēja viņai klāt un glāstīja muguru. Viņš izvēmās vēlreiz, jo apēda krietni vairāk par meiteni.
-Kretīns, - Kīts nolamājas, noslaucīdams muti ar delnu.
-Trakais ir kas vairāk par parastu kretīnu, - Mērija atsaka.
-Ne jau viņš. Tas ir, jā, viņš ir kretīns, bet es runāju par sevi. Kā es neiedomājos, ka no Trakā var gaidīt šādu gājienu? Un es tev liku ēst to visu, - Kīts pievelk sev klāt ceļgalus un runā, galvu iespiedis starp tiem.
-Tā nav tava vaina. Vainīgs šeit ir tikai Mičels, - Mērija nosaka, noglāstīdama puiša matus, - man ir doma.
-Kāda? – puisis ieinteresēts paceļ galvu.
-Zivis. Tās varam noķert paši, vai ne? Un Trakais nenoteiks mums ko ēst, - Mērija cenšas sevi ar kaut ko nodarbināt, lai nebūtu jādomā par to, kas šodien notika, jo viņas vēders un smadzenes vairs nespēj apstrādāt visu notiekošo.
-Tu vēlies makšķerēt? – Kīts neticīgi pajautā, vērdamies Mērijā ar zaļām acīm, kas pauž dziļu neticību.
-Aha, mēs ar tēti bieži braucām makšķerēt. Lai gan es pārsvarā raku tārpus un apēdu visu maizi, - meitene neskanīgi iesmejas, jo atmiņas atgriež smeldzīgās sāpes krūtīs.
-Es tad tev ļaušu uzņemties vadību, - Kīts norūc uzbudinājuma pilnā balsī.
-Un es centīšos turēties virspusē, - Mērija klusi ieņurdas, - protams, ūdens virspusē.
Viņu lūpas atrodas dažu milimetru attālumā, viņi veras viens otrā, gaidīdami, kad otrs uzņemsies skūpsta sākumu, bet viņi cenšas iemūžināt savās atmiņās viens otra seju, lai tā tur paliktu ieslēgta uz mūžiem.
-Ejam? – Kīts čukst.
-Ejam. – Viņi pieceļas un rokrokā dodas pēc nelielā auduma maisiņa, kurā atradās makšķeraukla un āķi. No jauniem bambusu dzinumiem sanāk labi makšķeru kāti, kuru smailajos galos iesiet striķīti. Par pludiņu tiek izmantotas sausas koku mizas paprāvā biezumā. Ēsmas viņiem netrūkst, dunduri svaigai miesai uzbrūk dienu un nakti, ir arī daudzi citādāki kukaiņi, kas lodā pa džungļiem, bet nevar zināt, kurš ir indīgs, kurš nav.
-Rādi klasi, - Kīts Mērijai uzsauc, kad viņi ir ielīduši ūdenī līdz gurniem.
-Skaties! – viņa sauc pretī, slaikā lokā iemezdama āķi tālāk no sevis. Kīts dara to pašu.
-Tur uz priekšu ir paliels akmens, kas rēgojas metru virs ūdens. Varbūt dziļāk būs vairāk zivju, un makšķeres varam atstāt tur, - Kīts pēc desmit gaidīšanas minūtēm nosaka.
-Un kurš saka, ka vīrieši var stundām nosēdēt dīķa krastā, gaidot lomu? – Mērija nosmīn.
-Tu esi domājusi, kāpēc viri makšķerēšanā neņem līdzi sievas?
-Nē. Kāpēc?
-Jo nevar ilgi savaldīties, lai nemestos viņu valdzinājumā. Un es jau pirms piecām minūtēm sāku trīties, - Kīts gaidpilni lūkojas Mērijas virzienā. Meitenes piesarkusī seja laistās saulrieta siltajās gaismu spēlēs, ūdens virsma viz dzeltenos un ugunīgos toņos, viļņi skalojas ap viņu augumiem.
Neviens neko nesaka, un viņi laižas peldus, lai nostiprinātu makšķeres uz lielā akmens. Tas ir kļuvis glums no ilgās gulēšanas ūdens dzelmē, to klāj gliemenes un ūdenszāles, bet viņi uzķepurojas augšā. Makšķeres ir viegli iestiprināt kādā iedobē, kur tās turas itin droši.
-Es ierosināju makšķerēt, lai mēs tiktu projām no pārējo skatieniem, un jau pašā sākumā alku pēc tevis un divvientulības, - Mērija čukst, veroties Kītā. Viņa satver puiša rokas, un spēcīgi atsperas no akmens, kopā ar puisi lecot ūdens dziļumā. Siltais ūdens apskalo viņas augumu, apņemdams katru ķermeņa centimetru.
Viņi iznira no ūdens, kļaudamies kopā cieši jo cieši. Tagad nelikās, ka viņi atrodas uz nāves sliekšņa, ka Mičels vēlas visus nogalēt vai padarīt par briesmoņiem. Liekas, ka mirklis ir vienkārši maģisks un brīnumains, ka nekas nespēs viņus šķirt. Bet... šķirs. Viņi cenšas par to nedomāt, cenšas loģiski apsvērt domu par kopā būšanu, jo zina, ka abi nespēs izdzīvot. Šķirties? Nē. Labāk savas dzīves pēdējās dienas vai tikai minūtes pavadīt laimīgiem, cenšoties nedomāt par šausmām un bezcerību, kas jau ir iezīdusies viņos.
Mērijas lūpas apkļaujas ap Kīta lūpām, liekot sirdij gavilēt tikai mirklīgā laimē, jo to tomēr nomoka apziņa, ka drīz tā vairs nebūs, ka pasaules sagrūs, tāpat kā tās jau tagad sabrūk. Nepaliks vairs nekas, izņemot atmiņas tuviniekos un miesas gabals, par kuru Mičels varēs paņirgāties.
-Vai tu esi laimīga? – Kīts jautā, uz mirkli atraudamies.
-Tas ir grūts jautājums. Citkārt es nevilcinoties atbildētu, ka esmu, bet es zinu, ka ilgi tas tā nebūs, - Mērija čukst.
-Tu pārāk daudz domā. Es esmu laimīgs. Pirmo reizi savā mūžā es esmu patiesi laimīgs, un to man nedāvā ne nauda, ne laba dzīve. To man dod vienīgi tu, - Kīts atkal skūpsta Mērijas lūpas. Un meitene no visas sirds cenšas aizmirsties, bet tas sanāk tikai īsus mirkļa sprīžus, bet ar tiem pietiek, lai viņa justos laimīga.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-40/654486
