Čau! Jauna nodaļa, kuras beigas varat izlemt jūs! Jauns uzdevums, kas nesīs jaunus upurus.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-36/652899
Sniegbaltītes būrīšos
Kāda gan mūsdienās cilvēkiem ir vērtību skala? Uz kāda pamata to sastāda? Laba dzīve ir pirmajā vietā, bet cilvēki labumu vērtē katrs savādāk. Vienam pietiks ar maizes riecienu un smaidu, bet cits grābs un grābs, kamēr varēs peldēties naudā kā slavenais komiksu varonis – Knaps Makdaks. Kāds gan viņam labums no tās naudas, ja pats tup savā ādas krēslā vecs un izčākstējis? Naudas spozme padara viņu laimīgu, bet cita viņam nekā dzīvē nav.
Mūsdienās cilvēki plēšas par ikdienišķām lietām, bez kurām var iztikt. Tie moka sevi, kamēr kājas vairs nevelk, tie skrien visos darbos pēc kārtas, aizraujas ar baudām, kamēr ķermenis un gars savīst kā augs, kas nedabū tik vienkāršu lietu kā ūdens. Jā, saules gaisma tam arī ir nepieciešama. Pamēģiniet augam piedāvāt ballītes vai cigaretes, bet tam nevajadzēs neko no tā visa. Lai tas uzziedētu, nepieciešams smags darbs, krājot barības vielas, saule, zeme un ūdens. Un zieds ziedēs košāk par mums visiem, tas izdalīs savu saldeno aromātu un mirdzēs, kamēr cilvēki turpinās šķiest savu dzīvi, tā arī neuzziedot.
***
-Jahūūū, mums ir ēdiens, - Elaina klaigāja un dziļi ieelpoja smaržīgo kastes saturu, lai arī dažas lietas tur bija pārvērtušās putrā.
-Kur pazuda Helēna? – Harijs, skaļi elsodams, iznesās no meža.
-Es esmu tepat! – viņa izjoņoja pakaļ vīrelim, - man uzmetās virsū kaut kāds vīrietis, čukstēdams kaut ko par dievietēm, bet es nesapratu. Viņš laikam ir aizbēgušais no otras komandas, ne?
-Laikam, - Mičs nosaka.
-Nu tā! Sveiki mani mīļie, redzu, ka mielastu dabūjāt par baltu velti, - skaļruņos atskan Mičela balss, kas skan diezgan neapmierinātās notīs, jo viņš acīmredzot nav dabūjis sev kāroto slaktiņu.
-Vai ievērojāt, ka kāds no jums vairs neatrodas jūsu vidū? – Trakais nevainīgi iejautājas.
-Mūsu vidū vairs nav daudzu! – Henrieta iesaucas, atminēdamās savas draudzenes neseno galu, kad pati rāva viņai nost pa miesas pikucītim vien. Viņa sevi tagad ienīst kā jau daudzi ienīst paši sevi uz šīs salas.
-Kur ir Vilma? Es viņu neredzu, - Elaina veras apkārt, mēģinot saskatīt sievieti kleitā ar spilgtām puķēm.
-Aha, pamanījāt gan, - Mičels iesmejas, viņa balss tonis pauž lepnumu un varu, kas nenozīmē neko labu. Mičels gribēs asinis. – Kā gan jūs varat nepamanīt, ka tepat blakus komandas biedrene slīkst? – viņš naivā balsī ieminas, un visi sāk mest skatienus apkārt, meklējot Vilmu.
-Skrieniet, glābiet, kamēr vēl var. Jo uzvarēs komanda, kura visātrāk izglābs savu komandas biedru, bet, ja abi nomirs, tad uzvarēs tie, kuri visilgāk noturēs cilvēku dzīvu, - Mičels noskalda noteikumus.
Mičs, Harijs un Sāra jau pamanīja pludmalē esošo stikla kasti, kurā atspīdēja spilgta saules gaisma. Viņi metās turp, raudami līdzi pārējos
Vilma atradās kastē, kas bija nedaudz garāka par cilvēka augumu, ap to bija izveidota dziļa metāla sile apmēram piecdesmit centimetru platumā, Vilma kaut ko kliedza, bet neviens nesaprata, ko viņa saka, balss skanēja pārāk histēriski un skaņa bija slāpēta. Ap sievietes potītēm jau skalinājās ūdens, tā līmenis kāpa augšup diezgan ātri. Nevarēja redzēt, pa kurieni ūdens plūst iekšā. Vilma rādīja ar pirkstiem uz nelieliem caurumiņiem stiklā, pa tiem sāka šļākties ūdens uz ārpusi. Viņa centās tos aizspiest.
-Stulbā, lai ūdens tek laukā! – Ītans ieaurojās, skraidelēdams apkārt kastei, bet Vilma vienalga centās aizspiest caurumiņus.
-Īt, kaut kas ir pārāk vienkārši, - Kīts noteica, - ap kasti ir slēdzenes, kurām nepieciešams uzgriezt pareizu kodu.
-Ūdens tek, lai dotu mums laiku, - Ītans saka, ķerdamies pie slēdzenēm. Četras slēdzenes, lai atvērtu kasti.
-Nē, tad tas plūstu lēnāk, - Kīts strīdas pretī, kamēr visi jau ķimerējas ap slēdzenēm. Vilma histēriski rāda kaut ko ar rokām, rādīdama uz stiklotās kastes griestiem. Kīts pieliecas tuvāk kastes sienai, vērodams caurumiņus, pa kuriem plūst ūdens. Viņš saprot, kāpēc lāgā nevar dzirdēt sievietes brēcienus, kāpēc ūdens plūst silē un paliek tur. Caurumi nav izurbti cauri stiklam, bet gan stikla vidus ir tukšs, un caurumaina ir tikai ārējā siena, iekšējā ir vesela, norobežojot Vilmu no pārējiem. Kad ceļas ūdenslīmenis kastē, tas ceļas arī starp stikliem, piepildot dziļo reni. Kīts pamana, kā stikla griesti ir pietuvojušies Vilmas galvai. Ūdens renē spiež kādu mehānismu, kas velk uz leju griestus, laupot vērtīgās gaisa rezerves Vilmai.
-Smeliet ūdeni laukā no siles, lai puse darbojas pie slēdzenēm, bet pārējie palīdz man, - Kīts nokliedzas, mezdamies uz nometnes vietu pēc kāda trauka, kas palicis pāri no pirmās dienas piknika, viņš atgriežas ar nelielu trauciņu un smeļ ūdeni no renes. Pārējie ar pamanījuši, ka Vilma sākusi saliekties no zemajiem griestiem. Ūdens viņai sniedzas jau pāri ceļgaliem. Ir atslēgta tikai viena slēdzene.
***
Niks noraugās, kā stiklotie griesti pamazām viņam tuvojas, ūdens skalojas ap kārnajām kājelēm. Viņš grib saukt tēti, bet viņu nogalināja pirmajā dienā. Vienā mirklī puisēns kļuva par bāreni, viņš nemitīgi raudāja, noslēpies krūmos.
Nelielo telpiņu piepilda paša elpa, kas norasina stiklu, pārējie lodā ap stikloto būri, domādami, kā dabūt puisēnu laukā.
Vienu brīdi Nikam liekas, ka viņš redz savas dvīņu māsiņas seju norasojušajā stiklā, bet tas ir tikai viņa paša vientuļais atspulgs. Arī viņa māsiņa tika nogalināta pašā pirmajā dienā, kad debesis iekrāsojās sarkanas no izlietajām asinīm pludmalē.
Viņi kaut ko ārā kliedz, bet Niks tikai blenž, kamēr ūdens līmenis ceļas, un griesti slīd lejup. Viņam ir tāda sajūta, ka viss ir vienalga, šī sajūta ne ar ko neatšķiras no sajūtām pēdējās dienās, kas tika pavadītas lēnām izraudot visas bēdas, bet asaras ātri vien uzsūcās atpakaļ ādā, neaiznesot bēdas projām. Tādā stāvoklī puika atradās, kad viņam pie mutes piespieda drāniņu ar kodīgu šķidrumu, kas apdullināja viņa prātu, tad Niks attapās būrī. Iesprostots.
Viņš juta, kā aukstais ūdens lien pār ādu kā tāda čūska, kas meklē cilvēka miesas siltumu, tā snaikstījās jau gar Nika nabu, kamēr pārējie ārpusē tikai stāvēja, noraudzīdamies puisēna nāvē. Viņš dzirdēja, kā pārējie negribēja pakļauties Trakajam, neko nedarot, tagad viņi laikam gatavojās darīt to pašu – neko.
Pēkšņi kāds skrēja ar lielu akmeni rokās, viņam sekoja vēl kāds ar mazākiem akmeņiem. Jaunais puisis ar zilajiem matiem svieda akmeni taisni Nikam virsu, taisni viņam sejā, bet tas tikai ietriecās biezajā stiklā, bet tas ieplaisāja, tas ieplaisāja. Uz Nika pusi lidoja vēl akmeņi, kas dragāja stiklu lielos ziedos, kas izskatījās pēc zirnekļu tīkliem. Puika notupās, baidīdamies no akmeņiem, viņa galva bija līdz ar ūdens līmeni, bet augšējais stikls slīdēja zemāk un zemāk. Viņam vienalga. Viņš nebaidījās no nāves, jo tā jau paņēma visu viņa ģimeni. Mamma nomira dzemdībās, ņemot līdzi arī mazo brālīti, vecmammām abām bija sirdskaites, vectētiņš nomira no plaušu vēža, otrs cieta autoavārijā, tētis un māsiņa mira pirms dažām dienām. Visi miruši. Nāve gaida vairs tikai viņu.
Lielais akmens lido tieši viņa virzienā.
***
Vilma redz, kā atraisās arī trešā slēdzene, kamēr pārējie smeļ laukā ūdeni no renes. Šaura gaisa spraudziņa, kas palikusi starp ūdeni un griestiem. Viņa cenšas lauzt griestus, bet tie neveras vaļā, tie tikai slīd lejā, sievieti smacējot. Viņa stāv, saliekusies ceļgalos.
Ūdens malks iesmeļas mutē, bet Vilma to izspļauj, kampdama vēl pēdējos gaisa malkus. Viņa aizsūtīja ziņu mīļajiem, ka ir jau mirusi, tad viņa arī mirs. Tā tam vienkārši jābūt. Viņu nespēja izglābt, bet šajā spēlē cietēji ir visi. Visi mirs agrāk vai vēlāk.
Viņas lūpas pieplok pie stikla griestiem, ieelpodama pēdējos gaisa malkus.
Nu tā, izvēle lasītāju rokās: Vilma vai Niks. Jūs izlemjat, kurš mirst.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-38/653741
