Čaviņas. Lielākai apskaidrībai ielieku cilvēku vārdus, kas ir katrā komandā.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-18/646598
Pirmā komanda
1. Trendlijs
2. Mērija
3. Lūsinda
4. Kīts
5. Elans
6. Ītans
7. Henrieta
8. Vilma
9. Sāra
10. Helēna
11. Mičs
12. Harijs
13. Madlēna
14. Čaks
15. Mortons
16. Grieta
17. Hūpers
18. Dereks
19. Elaina
20. Vendija
Otrā komanda
1. Samanta
2. Džošua
3. Hanna
4. Džeimss
5. Tims
6. Maikls
7. Krisa
8. Klēra
9. Johans jeb Zvērs
10. Triša
11. Lūcija
12. Riks
13. Laura
14. Emīlija
15. Garets
16. Melisa
17. Freds
18. Sjū
19. Zoja
20.Niks
Namiņš
Ierodoties nometnē, Mortons savilka savu veco seju vēl lielākās krunkās. Ap gadiem piecdesmit vecais vīrietis izskatījās pēc krietni vecāka. Sirmās bārdas rugāji sāka ataugt, radot kņudoņu, tīklainās plaukstas tvēra pēc kaut kā nenosakāma, tās tikai tvēra kaut ko acij neredzamu.
Visi ar aizdomām vērās uz nelielu koka namiņu, kas bija uzstādīts mežmalā.
Atskanēja čerkstošā Mičela balss, - Es te tā padomāju... interesantāk būs, ja varēsiet izteikt savas domas. Es tās ierakstīšu un saglabāšu, nu, tā – savām atmiņām.
-Mērglis! – kalsnais Elans ieaurojās, sperdams smiltis pa gaisu, reāli nevienam neko nenodarīdams, - kāpēc mēs? Kāpēc mums jāmirst? Kāpēc uz maniem pleciem tagad spiežas tās vecās kundzes nāve? Vai mēs esam kaut kādi trusīši, kas gaida savu nokaušanu?
-Mīļo cilvēk! Tāpēc liku uzstādīt tās būdeles, lai jūs varētu izteikties, - Mičels ironiski noteica un atslēdzās no mikrofona, atstādams Elanu vārāmies dusmās. Kaulainais augumiņš piesarka sarkans no niknuma, seja izskatījās pēc redīsa, bet rūsganie mati spurojās uz visām pusēm.
-Grieta izskatījās laimīga, aizejot mūžībā. Tā ir pat labāk, - kāda sieviete vārdā Vendija pieskārās jaunā puiša plecam, liekot viņam satrūkties.
-Nē, nekas nav labi, es viņu nogalināju. Tā galva uzvēlās man virsū, kad es izniru. Ko man darīt? Smieties? Labi es smiešos par visu, jo tāpat nekam te nav jēgas! – Elans vārījās, sākdams skaļi un bezskanīgi smieties, rādot iedzeltenos zobus.
Mičs ieblieza viņam pamatīgu pļauku, ka tā atbalsojās pludmalē tālākesošajās klintīs.
-Vai nu samierinies, vai ej un paspēlējies ar zivīm, - Mičs noaurojās.
-Paldies, - Elans noteica un aizgāja tālāk no bariņa, kas turpināja aplūkot koka būdiņu.
Mortons pakasīja kazbārdiņu un pirmais iegāja būdā. Tā smaržoja pēc svaigi cirstas egles, lai arī šajā mežā nebija egļu. Durvis viņš aizvēra, sakārtodams pelēcīgo kreklu, kas vēl pirms dažām dienām bija sniegbalts. Mortons pamanīja beņķīti, kas bija pienaglots pie grīdas pretī galdiņam. Viņš vienkārši zināja, ka jāapsēžas, un tā arī darīja.
Pretī iedegās monitors košās krāsās, parādot Mičela seju. Mortons kādu brītiņu to cītīgi pētīja, iegaumēdams izteiktos vaibstus. Viņš būtu bijis tīri jauneklīgs vīrietis, ja vien Mortona apziņā Mičels nebūtu jau nosūbējis netīrs un melns savu netīro izklaižu dēļ.
-Mortons? Cik pareizi es atceros, - ieminējās vīrietis aiz ekrāna.
-Jā, - Mortons atbildēja īsi un kodolīgi, domādams, ko vēl viņš zina.
-Izklāsti man savas šīsdienas sajūtas, - viņš mudināja.
-Kā tevi sauc? – Mortons ignorēja jautājumu.
-Mičels, ja vien tev ir kāds labums no tā. Nu tad izklāsti man savas sajūtas.
-Ak, manu mazo brāļuk, - Mortons savilka skumju sejas izteiksmi.
-Tev kaut kas nepatīk? – Mičels naivi pajautāja, it kā nekas nebūtu noticis.
-Zini. Es nedomāju, ka tu esi uz ko tādu spējīgs. Un... ar to es tevi arī apsveicu, - Mortons rūgti noteica un piecēlās no krēsla, atstādams būdeli. Durvis aiz viņa nikni aizcirtās. Brālis? Paša miesīgs brālis. Kad viņš piedzima, Mortonam bija jau pāri divdesmit, un mazais bija vecāku luteklis. Kāpēc gan Mičels tā izrīkojās ar viņu?
Mortons dusmās spēra smiltis, sasizdams kāju pret akmeni.
Trīs jauni cilvēki tuvāk pie meža apspriedās savā starpā, viņi bija jau norobežojušies no pārējiem. Nojume izskatījās visai stingra un ugunskurs arī izskatījās visai dzīvelīgs. Viņš pamanīja, ka meitene puikam pūš uz plaukstām, uz kurām vīdēja tulznas no ugunskura kuršanas.
Mortons piegāja pie viņiem, nosviezdams zemē kabatā glabātās šķiltavas.
-Man tās nevajag, - viņš klusi noteica, iekšēji raudādams par brāļa nodevību un ļaunumu, un devās projām, gribēdams atrast klusāku vietiņu.
-Pagaidiet. Apsēdieties, - rudmatainā meitene ātri iesaucās.
-Viņš mums neko nepalīdzēja, - otra meitene asi uzšņāca viņai.
-Ja tu vēlies izdzīvot, tad labāk veidot komandu, - rudā čukstēja pretī.
-Tu pati iesi pēc kokosriekstiem, lai pabarotu viņu, - otrā šņāca.
-No tiem jau nav nekāda labuma, - rudā ņēma piemēru no otras meitenes un šņāca pretī.
-Meitenes, nevajag strīdēties. Ja ļausiet naktī sēdēt pie ugunskura, tad es jums došu ko vērtīgu. Man nevajag ne pajumti, ne ēdienu, tikai dodiet vietu, kur apsildīties, - Mortons noteica, zinādams, ka reizēm naktis ir vēsas, pat ja dienā valda svelme. Uguns ir laba lieta.
-Un kas tas būtu? – brutālākā meitene izmeta. Mortons parakājās kabatā, izvilkdams makšķerauklu ar visu āķi. Viņš uz jahtas bija makšķerējis, kamēr pārējie izgulēja dzērumu, un lieks komplekts bija aizķēries kabatā.
-Vari palikt, - piekrītoši pamāja puika.
-Mani sauc Mērija, tā ir Lūsinda un Kīts, - rudā meitene laipni iepazīstināja.
-Mortons. Man prieks, ka atļaujat palikt, - viņš vāri pasmaidīja, pamanīdams, ka Lūsinda tikai nošņācas, tomēr viņa ar acs kaktiņu vēroja makšķerauklu un šķiltavas, kas bija vērtīgas lietiņas.
Mežā atskanēja kliedziens...
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-20/647370
