Čau! Jauna nodaļa. Varbūt daudziem nepatīk lasīt pārdomas un gaida, kad notikskaut kas jauns, bet tā nu es rakstu. Nez, varbūt, kādam tas liek aizdomāties, nu, vismaz es tā ceru, jo darbs ir vairāk spiests uz cilvēku emocijām.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-16/646150
Nāves elpa
Grieta kā paralizēta vilkās pakaļ kucēniem, kas soļoja lieliem, ritmiskiem soļiem, kuru skaņu slāpēja smiltis. Grietai jau bija pāri sešdesmit, bet dzīvības gariņš tomēr kūsāja viņā, liekot doties šajā ceļojumā. Viņas vīrs vienmēr bija vēlējies doties ceļojumā, taču nomira divus gadus atpakaļ, tā arī neīstenojis savu vēlmi, tāpēc Grieta devās arī viņa vietā, it kā piepildīdama šo sapni par abiem.
Bet kur nu vairs... Nākotne? Tāds spļāviens okeānā vien ir.
Sirmajai sievietei bija siti pelēkas acis, kas visur raudzījās ar senu dzīves gudrību. Viņas dzīslās ritēja pa pusei indiāņu asinis. Grietai ar vīru patika nodarboties ar zīlēšanu un garu izsaukšanu. Pilsētas ļautiņi un tūristi bija kā traki uz šādām lietām, galvenais – pietaisi klāt kādu efektu. Pie kājas piesiets striķītis, kuru paraujot nogāžas vāze, kāds, kas atver logu vai slepus nopūš sveces. Viņiem patika ar to niekoties, taču par vienu lietu viņi nekad nejokojās – nāvi.
Gan Grieta, gan Bens bija to redzējuši. Tāda kā izplūdusi ēna tā vilkās pakaļ mirstošajam. Slepus un zagšus tā stiepa no ēnas savus pirkstus, lai tvertu dvēseli pirms tā aizsprukusi projām. Tādi cilvēki bieži iegriezās Grietas un Bena mazajā veikaliņā, kur pārdevās dažādi pulverīši un veiksmes talismani, sākot ar amuletiem un beidzot ar sikspārņu galvām.
Nāvei nolemtie bieži bija histērijā, tiem likās, ka kāds seko jeb lavās klāt. Bet Grieta nekad neteica, ka cilvēks tuvākajā laikā mirs, jo par sliktām ziņām neviens nemaksā. Cilvēkiem patīk, kad tiem saka labas lietas, piemēram, panākumus, bērnus, jauku nākotni, ja teiksi kaut ko sliktu, tad neviens vairāk nenāks. Savā ziņā tā bija cilvēku uzlādēšana ar pozitīvu enerģiju, jo cilvēks bija pārliecināts, ka tam izdosies un bieži arī izdevās.
Cilvēki ar nāves ēnu bieži vien aizgāja no veikaliņa ar smaidu uz lūpām, ka viss būs labi, taču reizi pa reizei, Grieta redzēja vai nu pa TV vai avīzēs par negadījumiem, kuros miruši viņas klienti.
Grieta jau no paša rīta zināja, ka mirs. Viss sākās ar drebuļiem un aukstām trīsām. Tad sekoja novērošanas sajūta, un viņa sāka manīt zibam ēnas. Viņa zināja, ka tā bija viņas nāve. Šaušalīgs un baiss radījums, kas izdvesa klusus čukstus, aicinot savās skavās.
Grieta visu rītu bija uzturējusies saulē, lai nāvei nebūtu, kur slēpties. Viņa zināja, ka tā tāpat mierā neliksies, taču pēdējās stundiņas viņa gribēja pavadīt, neklausoties uzmācīgajos čukstos. Ik pa laikam viņa uzmeta skatienu diviem jauniešiem, kas skūpstījās palmu ēnā. Viņai sāka grauzt krūtīs apziņa un līdzjūtība pret viņiem. Tāla nākotne vēl priekšā, bet...
Grietai – vecai grezelei nebija ko zaudēt, taču jauniešiem, kas nule sapratuši savu dzīves jēgu, sākuši mācīties ne tikai skolas gudrības, bet arī sākuši spēlēt īsto dzīves spēli, kurā nebija tādu reālu noteikumu. Viņa zināja tikai vienu – viņiem sāpēs.
Kad ieradās muskuļainie tēvaiņi, viņas nāves balss kļuva uzstājīgāka, Grieta zināja, ka pēdējā stundiņa ir situsi.
Viņas abas meitas tā arī neuzzinās, kas noticis ar mammu, mazbērni nesaņems kādu slepus iedotu kapeiciņu saldumam. Viņas kaķis nosprāgs no garlaicības, bodīti slēgs. Un Grieta... Grieta dosies pie sava vīra uz aizsauli. Viņa beidzot atkal satiks to veco ēzeli, kas aizejot apcerēja domu, kur ir skaistākas meičas – debesīs vai ellē. Kā viņai pietrūka Bena.
Viņa gribējusi aiziet tik pat vienkārši kā Bens, bet ieraudzījusi giljotīnu sāka baidīties. Tā nebija vienkārša nāve.
Viņa pat tā īsti neieklausījās noteikumos, jo zināja, ka asmens laizīs viņas miesu. Viņa nesīs komandai zaudējumu, bet sev brīvību. Kas tad tas bija – dažas sekundes sāpju un visa maksa par brīvību?
Uzdevumā puiši nira, bet meitenes gulēja uz giljotīnas, ar izbaiļu pilnām acīm raugoties uz augšu, lai tikai sprūds nenoraustās, kas bija nospriegots tik ilgi, kamēr otrs atrodas zem ūdens. Visi izturēja minūti, kā arī pusotru, grūtāk gāja ar divām minūtēm. Daudziem sprūds sāka raustīties, bet noturējās. Katru reizi Grieta uz giljotīnas apgūlās, pacietīgi gaidot, kad viņu piesaitēs, un apcerot domu, ka beidzot mirs.
Gaidīšana likās briesmīgāka par nāvi. Viņas nāves ēna slēpās zem laipas un čukstēja aicinājumu. Salda un gluma balss spiedās viņas galvā, līdz Grieta sāka tai domās atbildēt – drīz... pagaidi, drīz es nākšu.
Rudā meitene uz giljotīnas trīcēja kā apšu lapa, kamēr viņas draugs bija zem ūdens. Divarpus minūtes. Grūti, bet viņš izturēja ar mokām. Vienu brīdi šķita, ka nāves ēna sekoja meitenei, taču tiklīdz laiks bija iztecējis, kucēni nostabilizēja sprūdus, ļaujot puisim iznirt. Grieta zināja, ka šī būs pēdējā reize.
Viņa lēnām apgūlās uz cietās giljotīnas, dzirdot, kā gaidās šņāc viņas nāve. Tā trīsēja zem laipas ēnas gaidot. Viņa ar smaidošām acīm noraudzījās uz palicējiem, zinot, ka katram agri vai vēlu pielips sava nāves ēna. Grieta beidzot būs brīva.
Smagas siksnas uzgūlās viņas delnām un potītēm, raupjas rokas vairāk atkailināja viņas kaklu, paceļot galvu un pār pieri pārliekot siksnu, kas saturēja galvu, bet tas viss nebija nepieciešams, jo Grieta pieņēma to, ka mirs.
Viņa noraudzījās, kā ūdenī ielien vārgais jahtas sulainis Elans.
-Nevaino sevi, - viņa čukstēja tā, lai to dzird tikai viņš.
Sprūds tika nospriegots.
Pusminūte.
Grieta atminējās visus sava mūža piedzīvojumus. Kā viņi ar vīru makšķerēja, auklējot meitas.
Minūte.
Mazbērnu piedzimšana. Karošana ar odiem vasarās. Lai arī tie bija dzīves sīkumi, tie tagad lika pasmaidīt. Viņai nebija ko nožēlot no savas dzīves. It kā pareģojot nākotni, viņa nemeloja, viņa tikai iedrošināja cilvēkus ar labiem vārdiem, tie vairs nebaidījās, ka tiem izdosies.
Pusotra minūte.
Saulainās vasaras dienas. Bens skalda malku un ir izmircis sviedros, bet Grieta gaiņā mušas no viņa. Abi smejas. Bens uzliek rokas uz Grietas uzblīdušā vēdera un noskūpsta to.
Divas minūtes.
Sprūds raustās. Puisis vairs nevar izturēt. Bena seja smaida viņai. Nāves saucieni kļūst skaļāki un uzbāzīgāki.
Klikšķis.
Šņākoņa, kad asmens slīd pa sliedītēm.
Grieta strauji ievelk elpu, it kā gatavodamās ienirt. Pēdējais elpas vilciens ieplūst ķermenī. Karstums ielīst dzīslās, kad asmens it kā palēlinājumā slīd pa sliedītēm. Viņas dvēsele gatavojas izlidot.
Spēja sāpe kaklā, aizcērtas elpa, acis vēl pēdējo reizi noraugās debesu zilumā, viss satumst. Vēl pāris sekundes viņa redz un paspēj pat pasmaidīt, līdz iestājas tumsa. Saldas asinis līst dzidrajā ūdenī. Daudzi kliedz un raud. Neviens vēl nav tā īsti pieradis pie nāves, bet būs jāpierod.
Nāves čuksti pieklust, dabūjuši kāroto. Viņa nu dodas uz citu pasauli. Kur viņa nonāks? To neviens nezin. Bet...
viņa ir brīva...
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-18/646598
