čaha! Jauna diena vienmēr nes jaunus atklājumus un piedzīvojumus. Taču reizēm nekad negribas pamosties, ja zini, ka rītdien iespējams mirsi sevis necienīgā nāvē, kad mirsi no kāda rokas, ne aizmigsi vecs un laimīgs savā gultā, lai nepamostos. Mierīgi un jauki, ne?
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-15/645940
Giljotīna
Johans nespēja atraut acis no medījuma. Kā izmanīgs plēsējs viņš tuvojās trusim. Nekas liels, taču tā bija gaļa – viņa ēdiens. Vīrietis līda tuvāk, cenzdamies neaizskart lapas, neradīt troksni, kas liegtu viņam iespēju tikt pie ēdiena.
Akmens cieši spiedās Johana plaukstā, tā robainās malas griezās ādā. Muskuļi bija saspringuši gaidās. Mutē riesās siekalas, kad viņš iedomājās maigo gaļu slīdam lejup pa rīkli, viņā jau burtiski izgaršoja saldi sāļās asinis, kas sildītu vēderu. Viņam nevajadzēja daudz, tikai savvaļas trusēnu, kas gan vairāk izskatījās pēc mājas truša. Kas zina, kādus zvēru vecais smerdelis te savedis? Johanam bija vienalga ko ēst un ko neēst.
Muskuļi saspringa vēl vairāk, un viņš svieda akmeni ar savām spēcīgajām jūrnieka rokām...
Tas netrāpīja, un viņš paspēja pamanīt tikai truša ļipu, nozūdam krūmos. Johans dusmās lādēdamies plūca matus, zaudētās rokas stumbeni atsizdams pret koka stumbru. Uz nobrūnējušā pārsēja izspiedās asinis, un viņš, sakodis zobus, novēlās zemē.
Un tad viņš viņu pamanīja...
***
-Kur ir freds? – kāda sieviete vārdā Lūcija, skraidīdama pa salu jautāja visiem ko sastapa ceļā.
-Frēēdīījjj! – viņa gari un stiepti noaurojās, ar rokām izbraukdama cauri īsajiem, sarkanajiem matiem. Apaļīgā sieviete satraukti klīda pa pludmali, meklējot savu vienpadsmitgadīgo dēlēnu. Viņas mugura iesmeldzās pie katras kustības, sviedri lija iekšā rētās, kājas sāka sāpēt no smagās soļošanas pa smiltīm. Desmit sitieni – viņa izturēja, uzupurējās dēla labā, bet viņš tagad bija pazudis. Fredijs nekad nepameta māti, vienmēr tekalēdams viņai pakaļ.
-Liecies mierā, gan jau atradīsies, tāpat te visi nosprāgsim, - Garets nospļāvās tā, ka sulīgās miesas vien noļurkājās kā želeja.
-Pats būtu labāk meklējis savu dēlu, nevis man te pārmetis, - sieviete uzrēca plikpaurainajam vīrietim, - neboli savas zaļās krupja acis un sāc meklēt! – Sievietes balss skanēja spiedzīgi kā sivēnmātei. Viņas puķainais krekliņš bija jau pievilcies ar sviedriem, izdalīdams nelabu smaku.
-Labrīt, dāmas un kungi, esmu jums sagatavojis jaunu cīņu, šoreiz – par balvu, - pāri viņu galvām atskanēja rupjā balss, kas visos sāka ieviest arvien lielākas bailes.
-Kur ir Fredijs! – sieviete nelikās mierā.
-Miris. Lai tev vieglāks prāts, - vīrietis mikrofonā bezskanīgi iesmējās.
-Nē! Kā? – Lūcija sāka šņukstēt, un Garets pieplaka pie sievas, nevarēdams apjēgt, ko svešais saka. Viņa dēls – miris. Neviļus arī viņam sariesās asaras acīs.
-Lai nu kā, dodieties līdzi maniem palīgiem, - skaņa aprāvās ar spalgu pīkstienu.
Kucēni paķēra Lūciju un Garetu aiz sasvīdušajām padusēm un grūda tālāk pa pludmali. Daudzi nojauta, ka būs jāpeld vai kaut kas tamlīdzīgs.
Nonākuši pludmalē, viņi saskatījās ar pretinieku komandu. Visu krūtīs sāka dzimt sacensības gars. Visi gribēja uzvarēt, un pretinieki bija ienaidnieki. Jo tālāk tiks komanda, jo lielākas iespējas izdzīvot un tikt mājās.
Brīvības biļete it kā karājās viņiem visiem virs galvām, izsmejoši šūpodamās, dažus centimetrus virs pirkstu galiem. Viena vienīga vieta. Brīvība, nākotne, visi nepiepildītie sapņi, kas patlaban bija jau aprakti.
-Nu, tā, jūsu uzdevums... Cīņa notiks līdz pirmajam mirušajam. Jūs zināt, kas ir giljotīna? Domāju, ka daudzi zina, - mehāniskā balss nodārdināja, neganti iesmejoties, - un balvā būs ēdiens.
Cilvēki satraukti sačukstējās. Kāds atkal mirs. Daļa mēmās šausmās klusēja, domādami – ja nu es? Ja nu es tagad nomiršu, ja nu man tagad beigsies spēle?
-Sadalīsieties pāros. Vienu no jums piesies pie giljotīnas, asmens ar virvi būs piesiets pie otra cilvēka, kas būs ieniris dzelmē, protams, tur būs atsvaru bumbas, pie kurām turēsieties, taču būs jāiztur sākumā minūte, un kad riņķis būs apiets, tad laiks palielināsies uz pusotru minūti, tad uz divām, tad jau uz divarpus minūtēm, tālāk, es domāju, jūs neizturēsiet. Ja iznirstiet pirms laika, tad giljotīna nocērt partnerim galvu, un spēle ir beigusies ar otras komandas uzvaru. Lai veicas!
-Nopietni? – Hanna sarauca uzacis.
-Nopietni saulīt, nopietni. Sāc jau domāt, cik ilgi spēj izturēt zem ūdens un tā nāves asmens, - Riks skarbi noteica. Viņiem visiem, izņemot bērnus, bija sarkanas rētas uz muguras, kas dažam jau bija sākušas iekaist.
Viņus veda pa garām laipām, kas šūpojās viļņu ritmā. Katrai komandai bija sava platforma, uz kuras atradās giljotīna. Sarkanais koks spoži atmirdzēja siltajā saules gaismā, gaidot, kad pār to tecēs vēl sarkanākas asinis. Asmens viegli trīsēja, gaidot, kad ar joni gāzīsies lejup...
Nav nozīmes vai esi dzīvs vai miris, jo dzīves pēc šī visa nebūs. Daudzas dzīvības izdzisušas vēl daudzām jādziest, līdz paliks tikai viena vienīga.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-17/646403
