Mirdzi Mēness gaismā(6)0

Paēdusi brokastis un izdzērusi kafiju, draudzene jutās daudz labāk. Es jau biju tik nemierīga, ka vairs nevarēju izturēt un sāku viņu izprašņāt.
- Varbūt padalīsies savos vakardienas piedzīvojumos, - jautāju iesāgdama sarunu uz neitrālas nots.
- Piedzīvojumi? Labi izdejojos, piedzēros un sadzinu visus pa mājām. Tad kaut kur atlūzu, - Alise izklāstīja vakardienas notikumus, - Un kā tad ar tevi? Tu taču palika ārā runājam ar diezgan smuku puisi. Kā noritēja "saruna"? Un kāpēc tev mugurā ir puišu jaka?
- Kad tu aizgāji, es viņam vēlreiz pateicos un tad notika kaut kas dīvains. Es atkal dzirdēju brāli sakām, ka es kādam būšu vajadzīga kā Sargenģelis. Lieta tāda, ka kad es slīkstot atslēdzos, es dzirdēju Reini sakām, ka es vēl Nedrīkstu aiziet, jo kādam es šeit esmu vajadzīga kā sargenģelis, ka viņš mani sargāšot no augšas. Un tad, kad es runāju ar Gustu, es ieskatījos viņa acis un sadzirdēju to pašu, it kā tā būtu zīme, ka viņam esmu vajadzīga. Tad es sāku par to domāt un viņš prasīja vai viss kārtībā. Tad viņš pamanīja, ka es esmu nosalusi un iedeva man savu jaku. Pēctam viņš piedāvāja ieiet iekšā un kaut ko iedzert, es piekritu un no rīta atmodos gultā ar viņa jaku mugurā. Un, jā, tā bija tikai saruna nekas vairāk. Starp citu, vai tu nezini neko vairāk par viņu?