Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
12

Augstienes strauta pakājē uz ozoliem noauguša paugura atradās sādža, kurā tās ļautiņi viens otru lāga nesaprata. Viens zināja stāstīt, ka tam vajadzīgi mājlopi, otrs vēlējās noņemties ar labību, vēl kāds zināja, ka viņš grib apstrādāt koku. Kad tie salasījās kopā, tie neko citu nezināja, kā vien plātīties, kurš var vairāk paveikt. Miņuķe no tā visa neko daudz nezināja, bet viņas senči tai mantojumā tika atstājuši bloku, kurā tika ierakstīts sādžā notiekošais. Kad sādžas ļaudis sāka saprast, ka paši nespēj visus darbus paši apdarīt, tad viņi vērsās pie miņuķes, kura sākumā tiem daudz palīdzēt nevarēja. Savukārt lepnums sādžas ļaudīm neļāva veinam no otra pieņemt kādu palīdzību. Kad miņuķe sāka iepazīties ar senču atstāto bloku, tad viņa saprata, ka sādžas ļaudis cenšas pārspēt viens otru visā, bet katram labāk vien padodas tas, ko viņiem ir mācījuši senči. Miņuķe nolēma kko darīt lietas labā, tā sasauca sādžas ļaudis pie sevis un parūpējās, lai viņi viņas sētā uzceļ pamatīgu šķūni. Kad šķūnis bija gatavs, tad miņuķe tajā ļāva sādžas ļāudīm ielikt to, ko viņi nezināja kur likt, bet pati miņuķe ķērās pie ierakstu atjaunošanas senču atstātajā blokā. Viņa zināja, ka lopkopim ir vajadzīga labība, ka galdniekam ir vajadzīgi darbarīki un sējējam ir vajadzīgi rati. Viņa aizceļoja uz viņsādžu, kurā viņas senči viņu bija veduši ciemoties un palūdza viņsādžas vecākajam kaltu, cirvi un āmuru. Kad viņa pārrādās atpakaļ, tā aizgāja pie galdnieka un palūdza tam uztaisīt ratus, atdodama tam darbarīkus. Kad rati bija gatavi, viņa aizgāja pie lopkopja un palūdza tam vērsi. Kad vērsis bija iejūgts ratos, miņuķe to aizveda pie sējēja, kurš varēja sevis izaudzēto labību novietot viņai uzbūvētajā šķūnī. Pēc tam miņuķe saprata, cik daudz kā ir vajadzīgs, lai šķūnī vienmēr būtu labība un kokmateriāls, lai sādžas ļaudis darītu vien to, kas viņiem padodas vislabāk. Kad lopkopim vajadzēja graudus, viņš miņuķei atveda vērsi. Miņuķe vērsi aizveda blakusādžas vecākajam, kā pateicību par darbarīkiem, bet viņsādžas vecākais labprāt pieņemtu vēl kādu vērsi, kapēc viņš miņuķei iedeva vēl darbarīkus. Tā miņuķes šķūnī sāka krāties gan kokmateriāls, gan labība, bet vēršus tā varēja vest uz kaimiņsādžu un iemainīt tos pret darbarīkiem.

lasi, vērtē un iekomentē

 Autors: Strāvonis Miņuķe
1.  
Autora bilde
0
12
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [0]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes