local-stats-pixel

Mīlestība vai draudzība <3 #52

 10  0

Tad es nolēmu doties mājās.

Ejot mājās, jutu sevī raisāmies tukšumu, taču tajā pašā laikā, man piederēja tūkstoš domu, bet neviena no tām nebija sakarīga, lādzīga, vai kā vēl to pateikt.

Guļu mājās, savā istabā, ar temperatūru, mamma ir blakus, mēs gaidām ārstu.. Pusstundu neviens vēl nav atbraucis.

Esmu slimnīca, tik neparasti. Man ir smadzeņu satracinājums un lauztas ribas, bet kā? Medmāsiņa cenšas man smaidīt, taču es saredzu, ka tas vēl nav viss, kas ar mani ir noticis.

„Māsiņ, kas tad vēl” – es ierunājos, bet sajutu kaklā nežēlīgas sāpes.

„Kuš, tu nedrīksti runāt..... Tev ir nepieciešams miers un tu nedrīksti uztraukties”- māsiņa atbildēja.

„Bet....”

Es gulēju nedēļu slimnīcā, bet neviens nebija mani apciemojis, izņemot ārstu un medmāsu. Vēl joprojām neatcerējos, kā te nokļuvu.

Ienākot ārstam un medmāsai, tēloju iemigušu, jo man nepatika, kad man uzdeva daudz jautājumus, par visu.

„Guļ..”-ārsts ieteicās- „pēc divām dienām viņa jāizraksta, taču kurp lai viņa dodas.”

„Viņai ir dzīvoklis, kur kādreiz dzīvoja viņa un viņas mamma”- medmāsa atteica.

„Viņu tur neviens negaida... Man žēl.”

Viņi izgāja no manas palātas. Es jutu, ka kaut kas tiešām nav tā, kā vajadzētu.

„Kā mani neviens negaida? Bet mamma? Kur viņa ir?”- es iedomājos, ko tādu, taču uzreiz atmetu šīs domas- „viņa taču nevarēja būt..... Bet varbūt varēja. Nēēē.”

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Kad nākamā?
 0  0 atbildēt