local-stats-pixel fb-conv-api

Mīlestība ir tumsa 51

30 1

JA NEPATĪK TAD NEMAZ NEVER VAĻA UN NERAKSTAT NEKO TADU KAS VARĒTU APVAINOT MANI. MANI VIENĪGI VAR PAMĀCĪT UN PARĀDĪT KĻUDAS!!

ja nēsat lasījuši tad pārējās daļiņas manā profilā

http://spoki.tvnet.lv/profils/loveisdarknes

Zēni.

Atverot acis mani apžilbināja gaisma. Priekšā man bija tikai tuksnesis un saule, kas ļoti karsēja. Tad es aplūkoju savas rokas. Tas bija nobrāstas un ļoti sūrstēja. Es lenām piecēlos. Kad biju piecēlusies es atkal nokritu zemē, jo man ļoti sāpēja kājas. No sāpēm es ievaidējos. Sāku kliekt palīgā, bet neviens neatsaucās. Kādu laiku pasaucu palīgā, un tad sapratu ka jēgas lielas nav, kādu saukt. Es apsēdos mīkstajās smiltīs vai aplūkotu savas kājas. Nez kapēc man uz kājām bija virsū bikses. Tad sāku apskatīt sevi visu. Virsū man bija botas, bilses un T krekls. Manam ķermenim pārskrēja sāpju trīsas un es nogūlos smiltiņas. Tagat man viss ķermenis sāpēja. Vairs neko nevarēju pakustināt. Viss sāpēja pat elpošana radīja sāpes. Es lēnām pagriezos uz saniem, tā bija vienkāršāk elpot. Aiztaisīju acis lai neredzētu šo viemuļo ainavu.

Es nezināju kad es iemigu, bet mani pamodināja ūdens. Jā ūdens. Atvēru acis un man priekšā stāvēja trīs melnaidaini zēni, kuri pašlaik smējās. Paliku dusmīga uz šiem zēniem un piecēlos aši kājas. Tās vairs nesāpēja, bet es paslīdēju uz mitrajām smiltīm un nokritu zemē. Zēni no smiekliem vārtījās pa zemi. Es arī sāku smieties, jo šajā gadā nebiju pa īstam tā smējusies. Pēc pāris minūtem es nomierinājos un piecēlos lai dotos prom. Pirms devos ceļā vēlējos viņiem kaut ko pajautāt.

„Kā jūs sauc?”es viņiem jautaju.

Viņi sāka smieties atkal no jauna. Es ielpoju dziļi gaisu, un par mani nāca apjausma. Šie zēni mani nesaprata un drošvien es viņus arī nesapratīšu. Tad viņi sāka runāt savā starpā un es nesapratu nevienu vārdu. Pēc šīs sarunas viņi paņēma spaiņus kurus es tikai tagat ievēroju un devās ceļā. Es pagaidīju līdz šie aizies tālāk un sāku sekot viņiem. Viņi gāja un gāja. Pēc pāris stundām es biju isalkusi un gribējās ļoti dzērt. Pēkšņi vini nogriezās un pazuda no mana skata punkta.

„Pagaidiet!” es iekliedzos, jo nevēlējos kaut kur apmaldīties.

Sāku lēnām skriet. Atkal izdzirdēju zēnu smieklus un pagriezos. Tur viņi stāvēja un smējās.

„Vai jus mani saprotat?’es viņiem jautāju.

Mazākais zēns paskatījās uz manis un sāka runat. Es nesapratu un kratīju galvu ka nesaprotu, ko viņš saka. Zēns apklusa un parādija man aiz muguras. Es jutu pakausī elpu un sapratu ka tas ir cilvēks, kas ir man aiz muguras.

„Kās jūs esat?”es viņam pajautaju.

„Pagriezis tad sapratīsi!”viņš ierunājās.

Pagriezos, bet es skatījos uz zemi nevis uz viņu.

„Un tagat palūkojies uz mani nevis uz zemi!”viņš man pavēlēja.

„Nē!”es iekliedzos.

„Nē?”viņš nicinosi man jautaja.

Tad viņa stiprās rokas sagrāba manu galvu un pavilka uz aukšu, lai es redzetu viņu. Jā es viņu redzēju, bet es nebiju iepriecināta. Viņš palūkojās uz mani un ar stiprājām rokām pievilka klat mani sev un noskupstīja.

30 1 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

I WANT TO GEEEET AWAAAAY, I WANNA FLYYYYY AWWAAAAAAAY!

3 0 atbildēt