local-stats-pixel

Mīlas stāsts10

 45  1

Viss sākās saulainā un siltā vasaras pēcpusdienā, kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju. Viņš bija pirmais puisis, kurš man iepatikās kā pretējā dzimuma pārstāvis, līdz šim par tādām sajūtām neko nezināju.

Viņš bija 5 gadus vecāks par mani. Tobrīd man bija 14, bet viņam 19 gadi. Viņš bija diezgan zināma persona mūsu mazpilsētā, jo strādāja ļoti publiskā darba vietā. Viņš – brūniem matiem, debesu zilām acīm un apburošu smaidu. Es – mazs meitēns, kurš pirmo reizi dzīvē izjuta to, kā ir, kad sirds sitas straujāk un taureņi lido vēderā ikreiz, kad redzi puisi, kurš tev patīk.

Kaut kā mēs iepazināmies, un kļuvām labi paziņas, bet to, kā tieši tas notika, precīzi vairs neatceros. Man šķiet, ka vienā no reizēm, kad uz ielas saskrējāmies, viņš vienkārši pateica „čau!”, kam sekoja vēl pāris reizes ar vienkāršu „čau!” vienam otru satiekot, un pēc tam jau sākās arī garāka parunāšana.

Par to, ka man viņš ļoti, ļoti patīk un ka es vēlētos draudzēties ar viņu, viņš nenojauta. Vismaz man tā likās. Bet es to vēlējos tik ļoti.. Sapņoju atvērtām acīm, kā būtu, ja mēs būtu kopā, ko mēs kopā darītu, kā pavadītu laiku, kāds būtu mūsu pirmais skūpsts utt.

Es speciāli meklēju it kā nejaušas tikšanās ar viņu, zvanīju uz darbu viņam, lai vienkārši parunātos. Es zināju, cikos viņš beigs strādāt, un tieši tajā laikā, kad viņš devās prom no darba, man vienmēr nez kāpēc „nejauši” bija jāiet tur garām uz veikalu vai kur citur. Vārdu sakot, es gribēju viņu redzēt, satikt, parunāties ar viņu tik ļoti, ka tas kļuva par manas dzīves tā perioda svarīgāko daļu. Biju gatava atlikt visas citas lietas, lai tikai satiktu viņu.

No viņa puses tamlīdzīgu jūtu nebija. Viņš pret mani izturējās labi, vienmēr parunājās ar mani, jokoja, bija priecīgs mani satiekot, bet nekas vairāk.. tikai draudzīga attieksme.

Protams, es katrā viņa vārdā, kas bija veltīts man, meklēju zemtekstus, kaut kādu apliecinājumu tam, ka arī es viņam patiesībā patīku vairāk nekā vienkārši maza, mīļa draudzenīte. Bieži vien arī atradu, jo viņš patiešām izturējās jauki pret mani. Tā tas viss vilkās apmēram pusgadu, un es tobrīd skaidri zināju, ka viņš ir mana pirmā mīlestība, kaut arī par to, kas ir mīlestība, es 14 gadu vecumā patiesībā nezināju neko. Es sapratu, ka ir jārīkojas, ja vēlos kaut ko panākt. „Visu vai neko” kļuva par manas dzīves moto, un es biju nolēmusi atzīties viņam savās jūtās, jo tad es vismaz uzzināšu, vai starp mums ir iespējams kaut kas vairāk nekā tikai vienkārša draudzība.

Tuvojās viņa dzimšanas diena, un es biju nolēmusi viņu apsveikt. Es sagatavoju viņam dāvaniņu – tumši sarkanu rozi un apsveikuma kartiņu, kurā biju ierakstījusi dzejoli par mīlestību . Viņa dzimšanas dienā devos pie viņa uz darbu, apmēram 10 minūtes stāvēju aiz durvīm, nevarēdama saņemties ieiet iekšā. Beidzot tomēr pieklauvēju un trīcošām kājām iegāju pie viņa. Viņš bija patīkami pārsteigts. Pasniedzu viņam dāvanu un saņēmu buču uz lūpām. Vienkāršu buču, bet man tā bija zelta vērtē. Mazliet papļāpājām, un pēc tam es devos prom.

Nākamā reize, kad es sagatavoju dāvanu priekš viņa, bija Valentīna diena. Šī dāvana bija tāda, kuru pārprast nebija iespējams. Es kasetē ierakstīju mīlas dziesmu, kuras vārdi bija veltīti viņam, un to arī pateicu . Pēc tam, kad biju pārliecināta, ka viņš ir apskatījies manu dāvanu, es piezvanīju viņam, lai uzzinātu viņa reakciju. Mēs norunājām apmēram stundu, bet neko konkrētu no viņa es neuzzināju. Droši vien viņš negribēja mani sāpināt, pasakot, ka mēs nevaram būt pāris. Lai nu kā, viss turpinājās. Es turpināju cerēt, ka tomēr mums kaut kas varētu sanākt, ticēju, ka esmu viņam īpaša un ka arī viņam pret mani ir jūtas, bet no viņa puses turpinājās vienkārši draudzīgas jūtas un laba izturēšanās.

Pēc kāda laika, paralēli darbam mūsu pilsētā viņš sāka strādāt arī kādā citā pilsētā. Tagad es viņu satiku retāk, jo viņš vienkārši vairs tik bieži nebija mūsu pilsētā. Bija pagājis jau vairāk kā gads kopš mūsu pirmās tikšanās reizes, un manas jūtas nekur nepazuda, tās kļuva tikai arvien spēcīgākas. Kādu mēnesi nebijām redzējušies, un savā vārda dienā, kad patiešām gāju uz veikalu, nejauši saskrējāmies uz ielas. Iekšā man viss sagriezās otrādāk, un biju tik priecīga par to, ka esmu atkal satikusi viņu, ka pilnīgi gribējās krist viņam ap kaklu, samīļot un pateikt, ka mīlu viņu. Taču es, protams, to nedarīju. Es savaldījos un vienkārši pasmaidīju, teikdama: „ Čau! Prieks Tevi atkal satikt!”. Viņš mani apsveica vārda dienā ar buču uz lūpām un izteica ideju, ka mēs varētu par godu manai vārda dienai iedzert vīnu. Es biju pārlaimīga un, protams, piekritu. Tā mēs kopā aizgājām uz veikalu, un pēc tam devāmies pie manis. Dzērām vīnu, pļāpājām, klausījāmies mūziku, un viss bija ideāli. Sākām dauzīties, viens otru kutinot, un pēkšņi es sajutu viņa lūpas uz savējām.. Viņš mani noskūpstīja! Vienreiz, otrreiz un jau pēc mirkļa tas viss pārauga neskaitāmos skūpstos.. Beidzot notika tas, par ko sapņojusi biju jau vairāk kā gadu.. Pēc pāris stundām viņam bija jādodas strādāt, bet man uz svētku svinēšanu. Tā mēs todien arī atvadījāmies.

Es jutos tik laimīga, jo man šķita, ka, ja jau reiz viņš atnāca ciemos, skūpstīja mani un mēs tik brīnišķīgi pavadījām laiku, tad tagad viss ir skaidrs – arī viņš mīl mani un mēs būsim kopā. Vismaz cerēju un ticēju, ka tā tas ir.

Pēc pāris dienām nolēmu viņam piezvanīt un parunāt par to, kas starp mums notika. Ilgi turēju rokās telefona klausuli, nespēdama uzspiest īstos ciparus un domādama, kas būs pēc šīs telefona sarunas – prieks vai asaras? Vēlējos no visas sirds, lai tik tiešām viņš mani mīlētu un teiktu: „Jā, arī es vēlos būt kopā ar Tevi, arī es mīlu!”, bet tajā pašā laikā īstas pārliecības un ticības par to man nebija, jo kāpēc tad viņš neliekas par mani ne zinis un es esmu tā, kas zvana, nevis viņš? Beigu beigās tomēr piezvanīju, jo neziņā dzīvot arī nevēlējos. Runājām apmēram 10 minūtes, un es jau uzreiz bez aplinkiem pajautāju par mums. Atbilde nebija patīkama, bet tā vismaz bija patiesa: „Tu esi jauka, skaista un forša meitene, un Tu noteikti atradīsi kādu, kurš būs labāks par mani, kurš mīlēs Tevi no visas sirds, taču mēs varam palikt tikai draugi, nekādu nopietnu attiecību mūsu starpā nevar būt. Piedod!” Es noliku telefona klausuli, un asaras šķīda uz visām pusēm. Mani sapņi bija sabrukuši, un sirds salauzta. Bija tik sāpīgi, ka neraudāt vienkārši nebija iespējams. Viss bija beidzies...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000
Tas bija pilnīgi loģiski, ka viņi nevar būt kopā!Kur nu 14 gadīga ar 19 gadīgu!!!
 1  0 atbildēt

Apraudājos emotion

 0  0 atbildēt

Kaut kur jau meitene pati sāka apjaust, taču turpināja cerēt. Uzskatu, ka meitenēm vajadzētu būt savaldīgākām un atturīgākām, neatklāt priekšlaicīgi savas jūtas.

 0  0 atbildēt

Mūsdienās notiek daudz šādi atgadijumi, tikai beigas mēdz būt vēl nepatīkamākas. 

 0  0 atbildēt
1.Tu nezini cik man ir gadu! 2.Es zinu kā irtad kad esi iemīlējies vai mīli kādu.3. Piecu gadu vecumā var būt tikai simpātijas vai ļoti lieta patikšana. 4.Ko Tu vispār zini par mani????(nav izbrauciens emotion ) 5.Lieta tāda,ka daudzi mūsdienās jauc terminus "Iemīlēšanās" un "simpātijas" a r vārdu "mīlestība".Netaisos sīki skaidrot,bet kad izaugsi,sapratīsi emotion
 0  0 atbildēt