local-stats-pixel

Mežs_Beigas2

32 0

Man likās ka es dzirdu soļus un balsis. Tās bija pārāk klusas lai es kaut ko saprastu, bet bija skaidrs ka te ir vel kāds, varbūt es iekliegšos un kāds man palīdzēs? Bet varbūt tomēr nē….

Tā nu es spriedelējot sadzirdēju ka soļi paliek arvien skaļāki kāds nāca. Es aizvēru acis un gaidīju, varbūt ja izlikšos ka guļu uzzināšu ko vairāk. Piemēram kur esmu vai ko tamlīdzīgu, kas palīdzētu man izkļūt no šejienes laukā.

-Mosties saulstariņ. Tā bija Emīla balss, bet tā vairs nebija maiga un samtaina. Tā bija asa un skarba.

Es atvēru acis un palūkojos viņa tumši zilajās acīs.

-Kur es esmu?

-Vai tam ir nozīme?

-Jā. Es asi atbildēju.

-Nu man gan tā nešķiet. Starpcitu mīļumiņ tu nevelies man pateikt kā vēlies nomirt?

-Ko? Es biju šokēta, tātad mani nogalinās bezgaumīgā, tumšā telpā un viss manai dzīvei būs beigas? Un kā viņš uzdrošinās jautāt kā es gribu nomirt! Varbūt es vispār to nevēlos. Un mēs galu galā bijām draugi.

-Kāpēc man jāmirst?

-Tu esi pārāk bīstama, tavas spējas ir pārāk varenas, tu vari iznīcināt pasauli.

-Es pat nezinu kādas ir manas spējas!

-Tām nav robežu!

-Neredzot tevi.

-Ko? Bija redzams ka es izrāvu Emīlu no pārdomām.

-Es vēlos nomirt neredzot tevi! Ja man jāmirst tad vismaz lai es neredzu tās tumši zilās, saltās acis rēgojamies sev priekšā.

Es aizvēru acis un paļāvos uz ka ja man jāmirst tad vismaz nesāpīgi un ātri. Tā arī bija jau pēc mirkļa es izdzirdēju šāvienu, bet nejutu sāpes. Es mazliet pavēru acis un ieraudzīju Emīlu. Viņš gulēja asins peļķē. Viņš bija nošāvis pats sevi. Es biju kā paralizēta un vienkārši noraudzījos kā sārtais dzīvības šķidrums izplūst no Emīla. Drīz tas sasniedza arī mani un es sāku mirkt asinīs līdz sapratu ka jādodas projām.

Pēc neilga laika manas rokas un kājas bija atsaitētas un es devos uz durvju pusi. Pirms iziet es vēlreiz pametu skatienu Emīla virzienā. Kāpēc viņš to izdarīja? To es nekad neuzzināšu. Es spēru soli uz priekšu un lai kā es vēlējos atskatīties es to neizdarīju. Es devos prom un zinu ka atmiņas par visu piedzīvoto mani vilks atpakaļ, bet tas nekas, mēs katrs dzīvē piedzīvojam ko tādu ko vēlētos aizmirst vai nepiedzīvot. Bet tas pat ir labi ka mēs to piedzīvojam, jo tieši pēc šādiem gadījumiem mēs ķļūstam stiprāki un nekas mūs vairs nespēj salauzt.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

foršs gabals emotion

0 0 atbildēt
Kāpēc tik ātri beidzās?!?
0 0 atbildēt