Esmu sākusi rakstīt šo stāstu jau sen tikai tagad esmu viņam pieķērusies un novedīšu šo stāstu līdz beigām,lai nu kādas tās arī būtu.Ceru ka jums patiks.
Nu viss man tas ir apnicis!Kāpēc mums atkal jāpārceļas?
Atbildē kā jau parasti atskanēja:
-Ne viss notiek tākā tev iegribas,Tētim un man tur ir lielākas darba iespējas nekā šeit.
-Bet skola,Es NEGRIBU CITU SKOLU! Ella dusmīgi nokliedzās un aizskrēja uz savu istabu stipri aizcērtot durvis,ka to darīja parasti kad bija dusmīga.
Nākamā dienā bija izvākšanās diena.
-Sāc kravāt mantas,savādāk nokavēsim un būsim jaunajās mājas pusnaktī!Un tu taču negribi pamodināt visus kaimiņus!
-Kādu vēl kaimiņus,mēs dzīvojam pie meža un vienīgie kaimiņi ir vecss pāris pensionāru,kuri drošivien pat neko nedzird!
-Beidz taču vienreizs Emīlij. Mamma nokliedzās,ne vienmēr viss notiek pēc tava prāta,vai nēēsi to vēl pamanījusi,tava uzvedība vienalga neko nemainīs!
Visa ģimene beidzot bija iekārtojusies mašīnā un devās ceļā!
Ellas tētis Dženalds centās visus uzmundrināt,bet tas diezko neizdevās.Viņš protams juta arī savu vainu notiekušajā,bet tomēr aizbildinājās ar to ka tā būs labāk visiem.
Pēc dažu stundu,nu labi nemelošu,daudzu stundu brauciena visi beidzot bija galā.
-Jaunā māja.Lepni noteica Dženalds
Māja bija balta ar sarkanām logu rūtīm un pieskaņotu sarkanu jumtu.Tai bija tikai divi stāvi,bet vienalga tā izskatījās ļoti liela. Apkārt auga mazi krūmiņi,pagalms,bija sakārtots.Liels plašums apkārt mājai.Un protams mezš tas bija satriecosš un tik noslēpumains tas itkā sargāja kādu noslēpumu dziļi sevī iekšā,bet nu to pamanītu retais.Ella arī bija viena no šīm retajām būtnēm.Kautgan šobrīd viņa sajūsminājās par lielo un burvīgo māju.
Pat Ell bija sajūsmā,bet tākā vēl joprojām bija dusmīga neizrādīja savu prieku un sajūsmu par notiekošo.
-Tākā tev bija visgrūtāk pārcelties,sāka tētis,tu vari pirmā izvēlēties istabu.
Ella uzskrēja otrajā stāvā un izvēlējās vienu no lielākajām istabām ar burvīgu skatu uz mežu.
