local-stats-pixel fb-conv-api

Mežoņi.2

120 0

***

1.

- Ko viņš teica? – jautāju meitenei, kura sēdēja man līdzās. Mums priekšā sēdēja vecs vīrs, kurš man kaut ko stāstīja savādā valodā. Es neko nesapratu. Meitene papurināja galvu un novērsās.

- Klausies.. – vīrs ierunājās, meitenes vietā. Pārsteigti palūkojos uz viņu. – Sammera, tu esi skaista, jauna meitene. Tu apbur daudzus, taču tev ir jāzina, ka ne visi ir tevis vērti. Tev ir jāprot atšķirt īsta mīlestība no aizraušanās. Tev ir jāsaprot, kurš mīl tevi patiesi, kurš ir gatavs atdot savu dzīvību tavas vietā, nešauboties par to. – vīrs apklusa un iestājās dziļš klusums. Es neko nesapratu. Kādēļ viņš man to stāstīja? Kādēļ man bija jāatrod mana īstā mīlestība? Vai tad es jau to nebiju atradusi?

- Es nesaprotu. – iznīcināju klusumu. Meitene man blakus sakustējās un nopūtās.

- Cilvēce būs briesmās. Sammera, tu būsi viena no tām, kura varēs palīdzēt un tev ir vajadzīgs sargs. Sargs, kura mīlestība ir stipra, sirds šķīsta un prāts skaidrs. Sargs, kurš spēs pieņemt sāpīgus, taču pareizus lēmumus. Klausi mani. Sāc meklēt. – vīrs pasmaidīja un pielieca galvu.

- Bet...Niks. – apstulbusi nomurmināju.

- Sammer, vai tu tiešām domā, ka Nikam rūpēs tava dzīvība, ja viņa paša būs briesmās? Es nedomāju vis. – meitene ierunājās. Satrūkos. Viņas balss bija gandrīz identiska manai. – Esmu tava māsa, Sammer. Mirusī māsa, kura atdeva savu dzīvību tev, lai tu dzīvotu. – viņa bija nolaidusi skatienu uz savām, klēpī saliktajām, rokām.

- Eleonora! – satrūkos un pielecu kājās. – Tas...

- Nevar būt? Var. Var, var un vēl vairāk var! Es devu tev iespēju, neiznieko to. Meklē savu sargu! Tev tas ir jādara! – viņa bija aizsvilusies. Atkāpos, šokēti lūkojoties Eleonoras pakausī. Tas nevarēja būt. Mana dvīņu māsa gāja bojā autoavārijā. Manu acu priekšā. Manas neuzmanības dēļ. Nē...- EJ! – Eleonora uzbļāva man.

Pielecu sēdus un gandrīz izvēlos no gultas.

- Es jau domāju, ka tavs murgs nebeigsies. – mani apskāva Nika rokas. – Tu nepārtraukti kaut ko murmināji un viebies. – viņš čukstēja manos matos. Mirkli sēdēju kā pārakmeņojusies. – Nebaidies. Es esmu tev blakus. – Niks noglauda manu vaigu un piespieda mani savām krūtīm. Aizvēru acis un nopūtos. Tas bija tikai ļauns sapnis. Nekas vairāk. Eleonora bija mirusi. Labāk lai tā paliek.

Niks noguldīja mani spilvenos un savilka ciešāk ap mums segu. Piespiedos viņa krūtīm un centos atslābināties. – Par ko tu murgoji? – viņš klusi ievaicājās.

- Es..Es neatceros. – meloju. Nikam nebija jāzina, ka murgoju par savu mirušo dvīņu māsu. Viņš pat nezināja, ka man tāda ir bijusi.

- Tā notiek. – viņš klusi iesmējās.- Arī es bieži neatceros par ko murgoju. – Niks izklausījās uzjautrināts. Viņš vienmēr tāds bija, kad atklājām, ka mums ir kaut kas kopīgs.

Taču šis kopīgums bija smieklīgs...

- Nik, vai es varu tev uzticēties? – es nespēju nepajautāt. Vīra vārdi bija iespiedušies atmiņā. Man bija jāzina, vai tiešām Niks nespētu būt tas, par ko runāja Viņš. Puisis ar stipru mīlestību, šķīstu sirdi un skaidru prātu. Puisis, kurš spētu pieņemt sāpīgus, taču pareizus lēmumus. Puisis, kurš atdotu savu dzīvību manas vietā, nešauboties par to.

- Mazā...Vienmēr. – Niks pasmaidīja un atglauda manus matus. Ielūkojos puiša tumšajās acīs.

- Cik ļoti tu mani mīli? – jautājums bija absurds. Bet man bija jāzina! Vai tiešām sapnis var būt pareģojošs? Vai es sāku ticēt tam, ko nevar izskaidrot? Sammera, kas ar tevi notiek?

- Ļoti, ļoti. – Niks noglauda manu vaigu.

- Cik tieši? – nenovēršoties lūkojos puiša sejā. Redzēju, ka jautājums viņu mulsina.

- Kā resns zēns šokolādes kūku. – Niks pasmaidīja. Atbilde mani satrieca. Es īsti nezināju, kādu atbildi gaidīju, taču ne šādu. Resnais zēns no kūkām var atteikties.

Sāpīga patiesība.

Atrāvos no viņa krūtīm un izlecu no gultas. Paķēru savas drēbes un sāku ģērbties. – Sammera? Kas? Ko tu dari? – viņa sejā atspoguļojās šoks. Klusējot apģērbos un tad palūkojos uz viņu.

- Šokolādes kūka. Smieklīgi. Tu esi bagāts un vari darīt visu. Tā pa īstam es tev vajadzīga neesmu. – nezinu, kādēļ to pateicu. Labāk būtu, ja klusējot būtu aizgājusi. Apcirtos un devos prom. Niks izleca no gultas un sekoja man.

- Sammera! – viņš satvēra manu roku un parāva atpakaļ. – Kādēļ tu tā runā? Es nespēlējos ar tevi. – Nika acīs bija sāpes. Pieliecos un piekļāvu lūpas viņējām. Pēdējoreiz. Vienu, sāpīgu pēdējo reizi.

- Ja es lektu no daudzstāvu mājas... Vai tu lektu man pakaļ? - ielūkojos viņa acīs.

- Es tev neļautu lekt. – viņš papurināja galvu.

- Atbildi! – pieprasīju.

- Nē. – viņš nodūra skatienu. Pasmaidīju. Viņš vismaz bija godīgs. Izrāvos no viņa rokām un devos prom. Greznā māja bija milzīga, taču pārzināju to labi. Kopā ar Niku biju jau divus gadus. Laimīgus divus gadus.

Pat nemanīju, ka mani vaigi mirkst asarās. Tas nebija svarīgi.

Izgāju no mājas teritorijas un ašā solī devos mājup.

Ielas bija tukšas. Pilsētā valdīja miers un klusums. Visi gulēja. Likās, ka pilsēta ir izmirusi. Sajutos neomulīgi un sāku iet ašāk. Šāds klusums un miers mani biedēja.

Sasniedzu savas mājas pagalmu un nopūtos. Vecāku nebija mājās. Nopratu to pēc tā, ka mašīnas nebija.

Viņi bija ārsti. Tas prasīja pienākumu un izsaukumi bija ļoti bieži.

Iegāju mājā un devos uz māsas istabu. Mani kaut kas dzina iet turp. Sen nebiju bijusi tajā. Vairāk kā trīs gadus. Centos izsvītrot no atmiņas ainas, kur Eleonora gulēja asinspeļķē, labu gabalu nost no mašīnas, kas notrieca viņu. Viņa izglāba manu dzīvību, taču es vēlējos, kaut viņa to nebūtu darījusi. Daļa manis bija mirusi. Bez māsas jutos nepiepildīta. Kaut kā trūka. Un tagad šis trūkums uzbangoja ar jaunu spēku. Nebija vairs Nika, kurš piesaistītu mani citām lietām.

Atvēru istabas durvis un minstinājos iet tālāk. Kad Eleonora gāja bojā, es biju tā, kas aizliedza pieskarties māsas mantām. Viņas istaba tika saglabāta. Viņas mantas, bildes un rotaļlietas joprojām bija šeit.

Saņēmu sevi rokās un iegāju istabā, ieslēdzot gaismu. Viss bija tieši tāpat kā agrāk. Gar sienām bija plaukti, kas bija nokrāmēti ar bildēm un rotaļlietām. Māsas zaļais gultas pārvalks nebija nomainīts. Pūkainais spilvens bija vietā un uz tā bija uztupināta Eleonoras mīļākā rotaļlieta – porcelāna lelle, kuras mati bija no Eleonoras matiem. Māsa bija dulla. Viņa nogrieza lelles blondos matus un arī savas tumšās cirtas. Eleonora devās pie vietējā leļļmeistara un lūdza viņam pielikt lellei viņas matus. Viņš nevarēja atteikt. Vecāki bija dusmīgi, taču nekas nespēja Eleonoru pārliecināt, ka tas ir neprāts. Viņa bija laimīga par lelli.

Piegāju pie lelles un uzmanīgi paņēmu to. Eleonoras tumšie, vijīgie mati vieglās lokās krita pār lelles seju.

No jauna izplūdu asarās un piespiedu lelli savām krūtīm. It kā, tā spētu aizdzīt tukšumu un sāpes, kas plosīja mani. Sabruku māsas gultā.

____________________________________________________________

Turpināt?

120 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
12 avatars12

Es jau gaidīju tavu atgriešanos. PROTAMS, TURPINĀT!

2 0 atbildēt