local-stats-pixel

Mežoņi pt. 216

114 0

***

21.

- Sveika, esmu Krista. – lūkojos uz laborotorijas žurku un noskurinājos. Sāku prātot, vai meitenei viss ir kārtībā. Viņa bija piekritusi, lai eksperimentu veic uz viņas ķermeni. Tas nozīmēja, ka vielu, ko ieguva no manām asinīm, ielaidīs viņas asinīs un, pēc tam, šūnas, kas izraisa pārvēršanos briesmonī, arī ielaidīs meitenes ķermenī.

- Gadījuma pēc piesiesim tevi. – viens no ārstiem paziņoja.

- Droši. – meitene staroja. Iecirtu nagus Logana plaukstā un uzmanīgi vēroju notiekošo. Mums otrā pusē, darbojās vēl viens ārsts, kurš pētīja Logana elkoni un lēnām attīrīja to no beigtajiem kunkulīšiem. Man aiz muguras bija nostājies Maikls, kurš arī vēlējās piedalīties notiekošajā, lai redzētu iznākumu. Vēroju, ka ārsts injicē Kristā vakcīnu un novērtē situāciju. Pēc mirkļa, ārsts injicēja meitenei šūnas. Sastinguši gaidījām un es dzirdēju, ka Logans klusām skaita. Ticis līdz trīspadsmit, viņš apklusa.

- Eksperiments ir neveiksmīgs. Sākas pirmās pārmaiņas. – ārsts noņurdēja, vērojot meitenes apsārtušās acis.

- Nevar būt. Pats savām acīm redzēju, ka uz Loganu Sammeras asinis iedarbojās. Kāpēc tagad tas neietekmē Kristu? – Maikls ievaidējās. Logans sastindzis vēroja meiteni.

- Ak, mans Dievs. – iekunkstējos un iespiedu seju vīra plecā.

- Dariet to uz mani! – Maikls uzrēja ārstam. Ārsta palīgi aizvāca trakojošo briesmoni un ieveda jaunu galdu.

- Tu jucis esi? – Logans nenovaldījās un nolamāja Maiklu.

- Nevar būt, ka vakcīna nedarbojas! Uz tevi taču iedarbojās! – kareivis deva pretī. Sašutusi palūrēju uz viņu un noriju lamuvārdu.

- Nāciet. – ārsts vienaldzīgi palūkojās uz Maiklu un norādīja uz galdu. Kareivis nogūlās un ļāva, lai viņu piesien. Logans nošņācās un aizgrieza galvu, nevēloties redzēt notiekošo. Bet tagad es blenzu. Ārsts atkārtoja visu,tieši tāpat kā pirmajā reizē ar Kristu. Pie sevis skaitīju.

Viens.

Divi.

Trīs.

Četri.

Pieci.

Seši.

Septiņi.

Astoņi.

Dzirdēju, ka arī Logans klusām seko laikam.

Desmit.

Vienpadsmit.

Divpadsmit.

Trīspadsmit.

Četrpadsmit.

Piecpadsmit.

Viss vēl bija kārtībā.

Septiņpadsmit.

Astoņpadsmit.

Deviņpadsmit.

Divdesmit.

- Eksperiments ir veiksmīgs. Nav pārvēršanās pazīmju. – ārsts paziņoja. Visi uzelpoja. – Neņem ļaunā, bet vaļā tevi vēl nelaidīsim. Drošība pirmajā vietā. – ārsts turpināja, manāmi priecīgs, ka nekas nav noticis. Maikls neiebilda.

- Sajūta tāda, ka vakcīna iedarbojas tikai uz vīriešiem. – Logans norūca, domīgi visu vērojot.

- Ja tā būtu, tad vakcīna, ko izgatavotu no vīrieša, varētu derēt sievietēm. – paironizēju. Likās, ka tas piesaista ārsta uzmanību.

- Nav slikts minējums. – ārsts domīgi novilka un steigšus izgāja no telpas. Saskatījāmies ar Loganu un pasmaidījām.

- Ejat atpūsties, mīlnieciņi. Pēc jūsu izskata spriežot, kādu mēnesi neesat gulējuši. – Maikls iesmējās. Sapūtu vaigus un pablenzu kareivī.

- Pati zinu, ka izskatos pēc pussprāgušas zoss. – nobubināju. Logans iesmējās un apskāva mani. Ārsts bija iztīrījis viņa elkoni un apsaitējis to.

- Man viss būs kārtībā. Tinaties. – Maikls iespurdzās. Logans nopūtās un pamāja.

- Lai tā arī būtu, Tenrij. – likās, ka Logans piedraud. Kareivis starojoši pasmaidīja par atbildi. Devāmies prom uz telpu, kuru mums ierādīja, kad ieradāmies. Iegājām istabā. Šeit izskatījās kā kojās. Spriežot pēc mantām, kas mētājās uz gultām, mēs istabiņā nebijām vienīgie. Piegājām pie divguļamā dīvāna, uz kura neatradās citu mantas, un apgūlāmies.

- Logan? – pārtraucu mazo klusuma brīdi. Viņš jautājoši palūkojās manī un sarauca uzacis. – Vai kādam vēl izdevās izglābties? – jautāju, blenžot griestos. Dzirdēju, ka viņš nopūšas.

- Neesmu neko dzirdējis no pārējiem. Tik cerēt varam. – vīrs centās noslēpt drūmo toni savā balsī. Palūkojos uz viņu. Sniedziņš pasmaidīja un izstiepa savu roku, atļaujot man apgulties uz tās. – Nāc tik padusītē. – viņš paķiķināja. Iespurdzos un saritinājos tuvāk pie viņa krūtīm. Jau pēc mirkļa dzirdēju, ka mans vīrietis ir ieslīdzis miegā. Nopūtos un centos izslēgt no prāta visu, ko šodien piedzīvoju. Tas bija murgs.

_______________________________________________________________

Laika ir arvien mazāk un mazāk. Rakstu pa nakti, lai arī būtu jāguļ, bet zinu, ka ir cilvēki, kuriem šis stāsts liekas aizraujošs. Izsakiet vērtējumu. emotion

114 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Juuuw, lieliska daļa. Tagad tik daudz jautājumu radās. Ahh, un visi tā vien maisās galvā. Nu, domāju, tu jau saprati, ka nākamo gaidķšu ar milzīgu nepacietību emotion emotion
1 0 atbildēt
Jēžiņ, saki ka tu raxti milzīgi garu daļu.. Ka tev beidzās iedvesma.. Vai kko tamlīdzīgu... Ja tu pārtrauci raxtīt Mežoņus... Tad... E..es.... Nenevarēēšu.... Ttto... Pā......rdz...īvot... .;(
0 0 atbildēt