***
4.
- Es iešu pirmā. – pasmaidīju un devos uz viesu namu. Sarunājām, ka iesim atsevišķi, lai nerastos pārpratumi no pārējo puses. Iegāju viesu namā un devos uz zāli. Bija dzirdama mūzika un jautras čalas. Iegāju zālē. Paldies Dievam, visi bija pārāk aizrāvušies, lai pamanītu mani. Devos pie mūsu galdiņa. Sintija un tētis kaut ko ļoti nopietni apsprieda. Apsēdos blakus Sintijai un pasmaidīju. Tētis mirkli lūkojās manī, cenšoties kaut ko ieraudzīt. Iespurdzos un novērsos. Sacēlās kņada un klusa spiegšana. Pievērsu skatienu kņadas vietai. Sniedziņš bija ielenkts. Pasmīnēju un novērsos. Kādreiz viņam no meitenēm tāda uzmanība nebija. Sākās lēnās dejas un pēc tā, ka Sniedziņš vēl nebija ticis pie mums, nopratu, ka viņš dejo. Nabadziņš. Bagātās meičas nebija apmierināmas. Pie manis pienāca kāds puisis un uzlūdza uz deju. Piekritu un satvēru viņa plaukstu. Devāmies uz deju grīdu. Skanēja salsai piemērota mūzika.
- Vai proti? – puisis pasmaidīja.
- Nē. – sakautrējos. Viņš saņēma manu plaukstu un savu otru roku uzlika uz mana gurna.
- Un tagad ļaujies. – viņš iespurdzās un sāka vadīt mani. Dejojām mūzikas ritmā un tas bija jautri. Nekad iepriekš nebiju dejojusi salsu. Brīnījos, ka nesapinos savās kājās un nenokritu. – Tev ir dotības. – puisis iesmējās un ierāva mani deju virpulī. Lielākā daļa dejoja salsu. Mēs iekļāvāmies kaut kādā neredzamā likumā. Nākamajā mirklī es jau dejoju ar citu puisi.
- Sveika, sīkā. – viņš pasmaidīja. Kārtīgi palūkojos uz viņu. Tas bija mans klasesbiedrs. Kevins.
- Čau. – iespurdzos un jau atkal atrados cita puiša rokās. Tā bija kaut kāda deja...Visi viņu zināja un tajā pat laikā nezināja. Bija taču vienalga. Galvenais - dejot. Nonācu Sniedziņa rokās un likās, ka viņš mani nepazīst. Viņš pēkšņi likās svešs. – Tā esmu es. – iespurdzos, pievēršot viņa uzmanību. Likās, ka tikai tagad viņš tā kārtīgi paskatās uz mani. Sniedziņš atplauka smaidā un apņēma manus gurnus ciešāk. Mazliet samulsu, taču, nezinu kādēļ, mans garastāvoklis uzlabojās. Straujā deja beidzās un Sniedziņš, kā džentlmenis, pagrieza mani. Iesmējos un jau grasījos iet prom, taču viņš neatlaida mani.
Sākās lēnā mūzika un es nezināju, vai tas ir labi vai slikti, jo viņš atradās ļoti tuvu man un es drīkstēju pieglausties, sadzirdot viņa sirdspukstus. Jutos maza. Knapi sniedzos līdz viņa pleciem. Iedomājos jau žurnālistu un fotogrāfu attieksmi. Nebrīnīšos, ja kādā žurnālā parādīsies raksts par mani:„Rouzsa atraida Felkera bildinājumu un vakaru pavada Rodžersa rokās”. Tāds varētu būt virsraksts. Bet vai nav vienalga? Palūkojos uz Sniedziņu. Viņš pasmaidīja, ievērojis manu skatienu. Saņēmu ciešāk viņa plaukstu un sakautrējos. Kas ar mani notiek? Parasti man nebija problēmu uzsākt draudzību ar kādu puisi, taču ar Sniedziņu bija. Tas, laikam, tādēļ, ka pazinu viņu jau no bērnības. Un es nezināju, kā reaģētu mani un viņa vecāki.
Nolaidu galvu uz viņa krūtīm un aizvēru acis. Šī nebija pirmā deja. Šī bija jau kāda trešā. Pat neievēroju kā skrien laiks. Man bija labi tepat. Sākās trakulīgāka dziesma, kas kliedēja miegaino noskaņu. Sniedziņš apņēma manus plecus un veda pie galdiņa. Pasmaidīju, redzot mammas un Lilijas skatienus. Logans apsēdināja mani un tad apsēdās man blakus.
- Kur palika Sintija? – Sniedziņš ievaicājās.
- Aizgāja gulēt. – Lilija pasmaidīja. Nožāvājos.
- Arī tev nāk miegs? – viņš sašuta. Iespurdzos. – Mamm, man ierādīt viņai istabu? – Sniedziņš pievērsās Lilijai.
- Jā. Tik skatieties. Neierādiet viens otram ko citu. – viņa ieķiķinājās. Abas ierēcās smieklos. Palūkojos uz Sniedziņu. Viņš izbolīja acis un piecēlās. Sekoju viņam. Ieķēros viņa plaukstā, lai nepazaudētu viņu burzmā. Mana mamma un Lilija bija iedzērušas. To varēja saprast. Izgājām no zāles. Te bija labs klusums.
- Es iedošu tev vip istabiņu. – Sniedziņš sazvērnieciski nočukstēja, pārtraucot klusumu.
- Te tādas arī ir? – iesmējos.
- Jā. Tajās ir visas ērtības, ko dāma var vēlēties. – viņš piemiedza.
- Jēēj! – uzgavilēju. Viņš iesmējās. Devāmies pa neskaitāmiem gaiteņiem uz kaut kādu istabu. – Es šeit apmaldīšos. – sašutu.
- Tad tev nāksies zvanīt man. Iedot numuru? – Sniedziņš sarauca uzacis. Iekunkstējos.
- Es aizmirsu telefonu mājās. – sapīku. Viņš nopūtās.
- Situācija ir bezcerīga. – viņš nomurkšķēja. Pamāju. – Tad man ir jāapmetas blakusistabiņā. – viņš sapīka.
- Blakusistabiņa nav laba? – saraucu uzacis. Sniedziņš iesmējās.
- Teiksim tā, tur nav manu mantu. – viņš pasmaidīja.
- Tavas mantas var aiznest arī uz to istabu, Sniedziņ. – iespurdzos.
- Nesauc mani tā. – viņš dusmojās.
- Sniedziņš. – ķircināju.
- Sammera... – Sniedziņš uzmeta man pagalam nopietnu skatienu.
- Sniedziņš. – paliku pie sava. Viņš ierūcās un piespieda mani gaiteņa sienai, draudīgi lūkojoties manās acīs.
- Es neesmu Sniedziņš. – viņš izņurdēja. Pasmaidīju. Man nebija bail no viņa.
- Sniedziņš. – atkārtoju. Sniedziņš samiedza acis un pieliecās man tuvāk.
- Pateiksi vēlreiz, iekodīšu. – viņš piedraudēja.
- Sniedziņš. – iespurdzos. Viņš ievaidējās un atlaida mani.
- Vai es nemaz neesmu draudīgs? – Sniedziņš kunkstēja.
- Esi, esi. – pasmaidīju. Viņš palūkojās manī un nogrozīja galvu.
- Ejam tālāk. – viņš nomurmināja un atsāka iet. Sekoju viņam.
- Es no tevis nebaidos. – paziņoju un uzlecu viņam uz muguras. Viņš pārsteigts apstājās. Iesmējos un uzstutēju zodu uz viņa galvas. Viņš nopūtās un atsāka iet. Iekārtojos ērtāk uz viņa muguras. Jutu, ka viņš apņem manas kājas, lai neslīdu nost. Vietās, kur pieskārās viņa rokas, kņudināja. Nosarku. Atlika cerēt, ka mums vēl ir kādu laiku jāiet. Savādāk viņš redzēs man sasarkumu. Sniedziņš turpināja iet. – Vai šis gaitenis nekad nebeigsies? – sapīku. Tas jau bija par ilgu.
- Pacietību, Samm. – viņš iesmējās. Apklusu un pieķēros viņam ciešāk. Viņš pagriezās un iegāja mazākā gaitenī. – Kuras durvis gribi? – viņš apstājās.
- Tālākās. – pasmaidīju. Šeit bija tikai trīs durvis. Sniedziņš pamāja un devās uz tālākajām durvīm.
- Cel no eņģēm ārā. Lūdzu. – viņš iespurdzās un nolaida mani. Pasmaidīju un atvēru durvis. Atradu gaismasslēdzi un ieslēdzu gaismu. Istaba nebija liela, taču tā bija skaista. Nekas nebija pārspīlēts. – Galvenais ir vannasistaba. – Sniedziņš pasmaidīja, ejot uz vienām durvīm, kas atradās istabā. Aizvēru aiz mums istabas durvis un sekoju viņam. Iegāju vannasistabā un apmulsu. Tas tik bija plašums.
- Milzīga vanna! – iegavilējos un ielecu vannā. Par laimi, tā bija sausa. Sniedziņš sāka smieties. – Sniedziņ, ir ziepes. Es neesmu paņēmusi savas drēbes līdz. Nezināju, ka palikšu pa nakti. – nomurmināju.
- Gulēsi kaila. Vai man` dieniņ! – viņš ķircinājās. Samiedzu acis.
- Protams. Tu jau vēlies redzēt manu porno zvaigznes augumu, ne? – iesmējos.
- Protams. Tu taču teici, ka būsi topošā porno zvaigzne. - Sniedziņš ierēcās smieklos. Tēloju, ka apdomājos.
- Jā.... Kā tu domā, vai es varētu būt porno modele? – painteresējos.
- Kādēļ gan ne? – viņš dumji pasmaidīja. Ierēcos smieklos un centos nenosmakt. Viņš piebalsoja. – Bet, ja nopietni, tad es tev iedošu savu kreklu. Man ir pāris līdzi. Maiņai. – Sniedziņš palika nopietns. Apklusu un centos nomierināties.
- Paldies. – izgrūdu. Viņš pasmaidīja.
- Varbūt vēlēsies iet vannā? – Sniedziņš iejautājās.
- Jā. – pasmaidīju un neveikli izkāpu no vannas.
- Es sagatavošu, bet tu aizej pakaļ manam kreklam. – viņš nokomandēja. Apmulsusi palūkojos uz viņu.
- Kur ir tavs krekls? – iejautājos.
- Istabā. Skapī. – viņš pasmaidīja.
- Paga. Šī ir tava istabiņa? – nosarku.
- Jā. Es domāju, ka būs labāk, ja apmetīsies šeit. Es ievākšos uz šo nakti blakusistabiņā. – Sniedziņš bezrūpīgi atrauca.
- Es negribu apgrūtināt tevi. – nomurmināju. Viņš palūkojās uz mani.
- Kādēļ tu domā, ka apgrūtini mani? – viņš sarauca uzacis un vaicājoši nopētīja mani. Paraustīju plecus un mulsi pasmaidīju. – Neapgrūtini. Tagad, marš, uz istabu pēc krekla! – viņš pavēlēja un atgrieza ūdens krānu. Apcirtos un aši izgāju no vannasistabas. Nopētīju istabu. Tad tādēļ istaba nebija tik pārbāzta. Pasmaidīju un devos pie skapja. Atvēru to un nopētīju viņa kreklu pārbagāto skapi. Saraucu uzacis, nespējot izvēlēties, kādu krāsu gribu. Baltu, melnu, zilu, violetu, dzeltenu, zaļu vai sarkanu. Izvēlējos zaļu. Man piestāvēja zaļa. Uzmanīgi izņēmu kreklu un nopētīju to. Būs labs. Sniedziņš bija milzīgs. Devos pie viņa, lai pārliecinātos, vai drīkstu šo kreklu ņemt. Iegāju vannasistabā. Sniedziņš rakņājās pa vannasistabas skapīšiem.
- Šo drīkst? – iekrekšķējos, pievēršot viņa uzmanību sev.
- Protams. – viņš pasmaidīja un pievērsās atkal skapīšiem. – Tu vari iet paskatīties, ko labu rāda televizors, kamēr pietek vanna. – viņš ierosināja.
- Labi. – pasmaidīju un izgāju no vannasistabas. Noliku kreklu uz gultas un paņēmu pulti, kura bija nosviesta uz spilvena. Apsēdos un ieslēdzu televizoru.
