~~~
13,5
- Ej gulēt. – uzrūcu Loganam.
- Bet...
- Brauksi atpakaļ uz slimnīcu! – piedraudēju. Viņš novaidējās un sāka izģērbties. Mirkli vēroju viņu un tad pagriezos, lai ietu uz virtuvi, sameklēt kaut ko ēdamu. Biju izsalkusi.
- Samm! – Logans negribīgi iesaucās. Devos atpakaļ pie viņa. Viņš stāvēja pie gultas un nelaimīgi lūkojās manī. – Es nevaru atpogāt kreklu. – viņš nomurkšķēja. Piegāju pie viņa un atpogāju viņa kreklu, uzmanoties, lai nepieskartos viņa zilumiem un brūcei. – Tagad es tiešām jūtos kā invalīds. – Logans klusi burkšķēja.
- Tas nekas. Tev tikai jāsaārstē plecs. – mierinoši nomurmināju. Viņš nopūtās un pamāja. Novilku no viņa kreklu un apmierināti pasmaidīju. – Tagad ej gulēt. Es kādu laiku pagulēšu viesistabā. – paziņoju. Viņš pārakmeņojās.
- Ko? Nē! – Logans iebilda un saķēra manu roku, nekur nelaižot.
- Tu zini, ka pa nakti nemierīgi guļu. Ar savu dīdīšanos neļaušu tev gulēt un tev sāpēs. – ierūcos. Viņš papurināja galvu un saviebās.
- Tad es labāk guļu slimnīcā. – viņš samiedza acis. Nopūtos un izbolīju acis.
- Zīdainis, nu. – numurmināju un izrāvu plaukstu no viņa tvēriena. Noģērbos un ielīdu gultā. Viņš apmierināti saknieba lūpas un iekārtojās man blakus. Izslēdzu gaismu un saritinājos segā uz gulēšanu. Tagad pat ēst vairs negribējās. Uzgriezu viņam muguru un iekārtojos ērtāk. Mirkli gulējām pavisam mierīgi, taču tad Logans neizturēja un pagriezās pret mani, apskaujot manu vidukli. Pasmaidīju.
- Nedusmojies, Samm. – Sniedziņš iekunkstējās. Uzliku plaukstu uz viņējās un nopūtos.
- Dusmošos, ja tu tīšām sev darīsi pāri. – nopurpināju. Viņš nopūtās un atstutēja zodu pret manu plecu. Mirkli valdīja ideāls klusums. Man bija labi. Likās, ka Logans ir iemidzis.
