***
13.
Sēdēju pie Sniedziņa gultas un vēroju viņa mierīgo sejasizteiksmi. Māsiņas bija injicējušas viņam pretsāpju līdzekļus un tagad viņš gulēja. Priecājos, ka viss ir labi. Nenoturējos un pievilku krēslu tuvāk viņa gultai. Noglāstīju viņa plaukstas virspusi un saņēmu viņa plaukstu. Nopūtos un atspiedu pieri pret gultas malu. Jutos samocīta.
- Kad mani izrakstīs? – Logans nopurpināja un pamatīgi sabiedēja mani. Palūkojos uz viņu un atplauku smaidā. Viņš nopūtās un jau vēlējās celties augšā.
- Nē. Guli. Atpūties. – protestēju un neļāvu viņam celties. Viņš saviebās un palika guļot.
- Es jūtos kā invalīds. – viņš burkšķēja. Piecēlos un pieliecos, noskūpstot viņa lūpas.
- Tu tiki piekauts un sašauts. Tev uz brīdi vajag mieru. – nočukstēju.
- Tās ir tikai skrambas. Turklāt, esmu bijis pamatīgāk ievainots. – Logans pretojās.
- Logan! – paliku skarba. Viņa acis pārsteigumā iepletās. – Tu tagad esi mans vīrs. Tu gulēsi, ja ārsts to liks. Tu sadziedēsi ievainojumu un atkopsies. Tu negatavosi ēst. Nestrādāsi. Es rūpēšos par tevi. Punkts. – noskaldīju. Sniedziņš mirkli blenza manī.
- Bet..
- Nekāds bet! – uzrūcu. – Es tā pateicu un tu tā darīsi. – samiedzu acis. Viņš nopūtās un uzmeta lūpu. Pasmīnēju. – Kamēr nebūsi izveseļojies, nekāda seksa. – nošmakstināju lūpas uz viņa pieres un apmierināta apsēdos.
- Tas nav godīgi un tu to zini. – Sniedziņš nopurpināja.
- Ir. Tas tev liks ātrāk izveseļoties. – pasmīnēju.
- Pakaļa. – Logans tikko dzirdami nomurkšķēja. Pasmaidīju un saņēmu viņa plaukstu. Sniedziņš nopūtās un maigi saspieda manu plaukstu.
- Labvakar. – palātā ienāca divi policisti.
- Labvakar. – es un Logans unisonā atbildējām.
- Vai mēs varētu parunāt ar Rodžersa kungu divatā? – viens no policistiem pievērsa man skatienu.
- Jā..
- Nē. Viņa ir mana sieva un viņai ir tiesības palikt. – Logans strupi pārtrauca mani. Pievērsu viņam skatienu.
- Nu, labi. – policists visai pārsteigti nopētīja mani. Izbolīju acis un klusi nošņācos.
- Tātad. Vai jūs mums varat pastāstīt kaut ko par uzbrucēju? – otrs policists iejautājās. Viņam bija blondi mati un brūnas acis. Mirkli blenzu uz viņu. Kur es viņu esmu redzējusi?
- Viņi bija pieci. Neredzēju sejas. – Logans nopūtās. Sažņaudzu viņa plaukstu.
- Skaidrs. Vai jūs zināt kādu, kurš vēlētos nodarīt jums kaut ko tādu? Vai jums ir ienaidnieki? – blondīnis turpināja iztaujāšanu.
- Man ir daudz ienaidnieku, protams. Taču nezinu, kurš no tiem būtu spējīgs uz ko šādu. – Logans mierīgi atbildēja. Policists kaut ko pierakstīja.
- Jūs esat dienējis. Un lode, kas savainoja jūs, ir no militāra ieroča. Vai dienesta laikā jums bija kāds konflikts ar iesauktajiem? – ierunājās tumšmatis.
- Nē. Es īpaši necentos izrādīties. – Logans papurināja galvu. Abi saskatījās.
- Labi. Patlaban mums jautājumu vairs nav. Taču lūgšu jūs neizbraukt no valsts, kamēr lieta tiek izmeklēta. – blondīnis pamāja un devās prom.
- Uz redzēšanos. – tumšmatis pamāja un devās līdzi blondajam. Pagaidīju līdz policisti aiziet un tad palūkojos uz Loganu.
- Daudz ienaidnieku? – sašutusi vaicāju.
- Jā. –viņš sāji pasmaidīja. Pieliecos un noskūpstīju viņa pieri.
- Mans karotājs. – ieķiķinājos. Logans pasmaidīja un noglauda manu vaigu. Palātā ienāca ārsts.
- Labvakar. Kā jūtaties? – viņš apjautājās.
- Lieliski. Kad es tikšu mājās? – Logans noprasīja. Sakniebu lūpas.
- Kaut rīt. Protams, brūce ik pa laikam būs jāpārsien un gultas režīms būs jāievēro. Jums palaimējās, ka šāvējam bija šķība roka, jo nošāva greizi. – ārsts runāja optimistiski.
- Šovakar nevar? Man nepatīk slimnīcas... – Sniedziņš bubināja zem deguna.
- Ja apsolaties ievērot manus noteikumus, es jūs varu izrakstīt kaut šovakar. Taču zinu, ka karavīriem ir tieksme neklausīt ārstam...
- Viņš klausīs, dakter. Es uzmanīšu. – ierunājos. Logans sažņaudza manu plaukstu.
- Labi. Tad es jūs izrakstu. Arī pretsāpju līdzekļus izrakstīšu, lai mazinātu sāpes. Varat sagatavoties. Tikai daudz nevajag staigāt. Smadzeņu satricinājums nav joka lieta. Pat ja tas ir viegls smadzeņu satricinājums. – ārsts pamāja un izgāja no palātas. Pēc mirkļa palātā iesteidzās māsiņa un atvienoja Loganu no sistēmām. Piesteidzos pie somas, ko atveda Logana vecāki, un izvilku no tā kreklu, džinsus un bokseršortus Loganam. Iedevu drēbes viņam un nokaunējusies aizgriezos. Es nezinu kādēļ, taču es nevarēju blenzt uz viņu, kad viņš bija kails.
- Mīļā, izbeidz. Esmu taču tavs vīrs. – Logans klusi purpināja. Pasmaidīju un iekodu lūpā.
- Nevaru. Es uzbudināšos. – klusi iesmējos. Viņa spurdzienu apslāpēja sāpju kunksts. Nedomājot pagriezos pret viņu un nopētīju situāciju. Viņš bija uzvilcis bokseršortus un saviebies, pielicis roku plecam. Piegāju pie viņa un pārlaidu skatienu viņa augumam. Viņš bija ideāls pat ar zilumainām krūtīm, kājām un rokām. Arī zilums zem viņa labās acs un pārsistā lūpa viņam piestāvēja. – Man palīdzēt? – ievaicājos.
- Nē. Neapēd mani ar skatienu. – viņš pasmaidīja un paņēma savu kreklu. Pasmaidīju un apsēdos uz gultas malas, vērojot kā viņš ģērbjas.
