Metamfetamīns (7)7

Sapnis bija gandrīz pārāk reāls, lai būtu sapnis. Es devos cauri pazīstamiem pagalmiem, lai dotos mājās, kur mani sagaidīja mamma un tētis, kad man vēl tādi bija. Mana atmiņa bija saglabājusi visu niansēs, pat bildes, kuras bija pie sienas, jau sen noņemtas, bija manā atmiņā saglabājušās tur, kur tās atcerējos. Sapnis strauji pārvērtās murgā, kad iegāju savā istabā un uz zemes atradu bildi, kurai bija izdzēstas sejas. Strauji pagriezos, un jutu, ka kaut kas sažņaudz manu rīkli, un pierāvos sēdus. Mana rota gulēja, un es biju viscaur nosvīdis. Pārmetu kājas pāri gultas malai, un devos padzerties ūdeni. Atradu blašķi pie durvīm un pusi no tās izlēju uz galvas, un nopurinājos kā suns. Pulkstenis rādīja, ka ir īsi pēc diviem naktī, tātad bija atlikusi stunda gulētiešanai. Stunda līdz viss tiks izlemts, arī mana dzīve.

Apsēdos gultā, zaudējis miegu, un paņēmu telefonu, kuru lietojām visi. Gribēju piezvanīt mammai, bet, ņemot vērā laika joslas, zināju, ka tas nebūtu objektīvi, un likos mierā. Pārsedzu pāri galvai segu, un centos nedomāt par sapni, par mājām un Emīliju. Šī vēstule visu mainīja. Man būs bērns, kura dēļ man jācīnās, jābūt stipram, jādzīvo. Mani mājās gaida ģimene, kura liek uz mani cerības. Man ir tik daudz ko zaudēt. Acis nevērās ciet, un nolēmu palasīt grāmatu, ko kāds no puišiem bija man iedevis. Paņēmu noplukušo eksemplāru un atsāku lasīt, kur biju pabeidzis iepriekšējo reizi, un iededzu sveci uz galda. Tā bija muļķīga grāmata, bet vismaz kaut nedaudz novērsa domas. Atvēru pirmo vāku un klusi izlasīju grāmatas nosaukumu, kas bija “Kalnu aukas”. Noliku grāmatu nost, un vairākkārt pārbraucīju pāri sejai ar plaukstām. Stunda. Stunda līdz es kādu nogalināšu, vai kāds nogalinās mani. Stunda, pēc kuras man būs jāizvēlas, vai vēlos būt slepkava vai upuris. Lai gan man nebija izvēles. Man vienkārši būs jācīnās.

Uzvilku kājās armijas zābakus un uniformu, un izgāju laukā, kur stiepās bezgalīgs plašums zem zvaigžņu klaja. Bija kluss. Vairs apkārt nemētājās gabalos saraustīti, asiņaini ķermeņi, vairs nebija kliedzienu, lai gan manās atmiņās tie kliedza un plēsa pušu bungādiņas. Devos uz klinti, kur iepriekš bijām sēdējuši un skatījos debesīs. Man pat nebija ieroča, ja nu kāds uzbruktu. Un pašlaik man bija vieglāk. Es aizdomājos par to, ka ja es atgriezīšos mājās, nekas daudz nemainīsies. Es varēšu būt ar ģimeni līdz nākamajai reizei. Es nebūšu varonis no grāmatām, es būšu tikai kaut kas manam bērnam. Gluži kā mans tēvs bija man.

Domu pārņemts, atgriezos nometnē, atmezdams domu par padošanos liktenim. Lai ir, kā ir.

***

Te bija farss. Nezinu, kā to aprakstīt. Biju patvēries aiz milzīga akmens, un centos pakustēties ar ievainoto kāju. Mūsējie bija zaudējumā. Mēs bijām zaudējuši jau sešus no mūsu karavīriem, un bija atlicis vēl mazliet, līdz viss beigsies. Pārliecos pāri akmenim un iešāvu pretiniekam tieši starp acīm. Atgriezos atpakaļ, izņēmu mīnu no kabatas un norāvu tās gredzenu. aizripināju to uz attālumu, kur daži vīrieši sēdēja un novērsos, kad tā eksplodēja. Zeme nogranda un visapkārt lidoja cilvēka ķermeņu daļas. Noskanēja signāls, kas ziņoja par atgriežanos, un es pieķēru pie sirds. Viss bija beidzies. Es biju ievainots, bet dzīvs.

-Pie velna,- Rolands teica,- Mēs dodamies mājās.- viņš pieliecās pie manis un uzsita man uz pleca,- Tevi aiznest?

-Tikšu pats,- atteicu un atbalstoties pret akmeni, piecēlos kājās. Sajutu asas, skaudras sāpes kājā un pakritu. Rolands iespurdzās,- Nemaz neņirdz. Meitenēm taču patīkot rētas, ne?

-Priecājies, esi dzīvs,- Rolands noteica,- Un beidz tielēties, Damien, nāc šurp,- draugs mani paņēma zem rokas, tā, ka nekustināju kāju pārlieku,- Lode jāizņem.

-Pasaki man kaut ko, ko es nezinu,- atteicu un lēni devos atpakaļ, kur bija mana rota. Nespēju tam noticēt, man izdevās. Es došos mājās. Pie manējiem. Es biju aizstāvējis savu valsti un dzīvību, savu ģimeni un nākotni. Es biju to pelnījis. Sajūtu pārņemts, nedzirdēju, ka kāds pārvietojās. Kā palēninātā filmā atskanēja troksnis un Rolands sastinga uz vietas, un tad ļengani nokrita zemē, kur no viņa krūtīm plūda asinis. Automātiski es pavērsu ieroci pret šāvēju un raidīju lodes viņam kaklā, sirdī un galvā. Pavilku Rolandu nost, un pacēlu viņa galvu.

-Mēs braucam mājās,- viņš nomurmināja un ļengani atkrita man rokās. Kāds mani rāva prom, kamēr turēju līķi rokās, bet es pat nereaģēju. Sekunde. Tik vien izšķīra dzīvību.

-Damien, ārsti,- Edvīns pieliecās pie manis,- Sasodīts,- viņš nolamājās, raugoties uz mirušo cīņas biedru,- Kā tas notika? Mēs pat viņu nepamanījām.

-Vienkārši aizveries,- es noteicu un, paņēmis Rolanda ķermeni rokās, steberēju pretī ārstiem. Es neļaušu kādam no mums te palikt. Rolands mira kā varonis, un viņam jāatgriežas mājās.

Jo par to jau bija cīņa. Vai ne?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Metamfetamins-8/723910