Man galvā bija vairāki jautājumi. Cik ilgi tas jau notiek? Kāpēc es par to neko nezināju? Varbūt man izlikās? Bet es skaidri redzēju viņus. – tā arī sēdēju nesaprašanā uz dīvāna un gaidīju Sabīni. Viņa arī pēc 10minūšu gaidīšanas neatnāca. Nolēmu viņai pazvanīt. Telefonu jau pieliku pie auss un gaidīju kad viņa pacels. Sadzirdēju, ka mājas otrajā stāvā sāka skanēt mūzika. Visticamāk, ka tas ir Sabīnes telefons uz kuru es zvanu.
-Jā?- pēkšņi sadzirdēju Sabīnes balsi, kas nedaudz trīcēja. Viss ticamāk, ka tas no tā, ka viņa nobijās no zvana, jo es zvanīju tikai retos gadījumos.
-Jūs drīz nāksiet lejā? Man apnika gaidīt.- centos izklausīties pēc nedaudz dusmīgas draudzenes, kaut gan man nāca smiekli un es knapi valdījos.
-Kas mēs? Tūlīt būšu lejā. – saruna pārtrūka. Varēja saprast, ka Sabīne ir satraukusies, varbūt tās bija vienkārši bailes no manis. Kaut gan šaubos par to.
Pēc kādas pusminūtes dzirdēju kā pa kāpnēm Sabīne skrien leju, un ne jau viena, ar Kārli. Es knapi turējos, jo man gandrīz sākās smieklu lēkme. No kā? Elvja un Sabīnes sejas izteiksmes bija tik smieklīgas. Viņi bija pārsteigti, ka es sēdēju uz dīvāna un gaidīju viņus.
-Ko tu te dari?- Elvis mani pavilka uz malu, lai Sabīne neko nedzirdētu, bet viņa visticamāk saprata par ko ies runa. –Es? Es atbraucu pakaļ Sabīnei. Bet ko tu te dari? Kāpēc tu man neko neteici?- es gandrīz sāku kliegt uz sava brāļa, bet nespēju to darīt, jo es viņu tik stipri mīlēju. –Es ceru, ka tu man neko nepārmetīsi, bet es mīlu Sabīni. Un es tev neko neteicu, jo tu esi mana mazā māsiņa un es domāju, ka tev tas nepatiks.- Šo dzirdot es gandrīz izplūdu asarās, bet turējos. Toties Sabīne raudāja. –Tev taču nav nekas pret šo? Man tiešām patīk Elvis. – Sabīne centās neraudāt, bet varēja redzēt, ka viņas acis ir asaru pilnas. –Protams, ka nav. Vienkārši varējāt man to pateikt. – beidzot biju mierīga. Ar Elvi apsēdos uz dīvāna, bet Sabīne uzskrēja uz otro stāvu pielabot savas sejas izskatu, jo viņas tuša bija iztecējusi.
-Cik ilgi jūs jau kopā?- pēc neilga klusuma brīža, saņēmos un iesāku sarunu. Likās, ka Elvis domā atbildi, kas mani nesāpinātu. – Divas nedēļas. Bet satiekamies jau mēnesi.- Elvis atbildēja mierīgi un nepiespiesti, it kā viņš tam jau būtu sagatavojies. –Mēnesi? Vou! Prieks par jums!- sēdēju smaidīga un laimīga.
-Nu ko? Braucam?- ātrā solī pa kāpnēm nonāca lejā Sabīne. Viņa izskatījās vēl skaistāk nekā parasti. Lūk, tāpēc puiši, mēs meitenes krāsojamies, lai jums patiktu un, lai mēs izskatītos brīnišķīgi, tā kā dažas gaidīšanas minūtes jums neskādēs.
–Braucam. Ar ko tu brauksi? Ar mani vai Elvi?- lai atgūtu iekavēto laiku, centos visu ātri saplānot. –Mēs abi ar tevi. Bet es sēdēšu pie stūres.- pēkšņi manā un Sabīnes sarunā iejaucās Elvis. Viņš tā dara vienmēr.
Iesēdāmies mašīnā. Es sēdēju priekšā ar Elvi, bet Sabīne aizmugurē. –Kas tie par ziediem?- Sabīne to vaicāja it kā neko nezinātu. –Tie ir no Kristapa dzimšanas dienā.- atbildēju tik vienkārši, ka Sabīne nesaprata ko es pateicu.
Elvis manu mp3 nomainīja pret savējo. Kā sākuma dziesmu viņš uzlika: Wiley ft. Ed Sheeran-If I Could.
No sākuma mašīnas ātrums bija vienmērīgs, bet ar laiku tas pieauga un uz katra līkuma mašīna nedaudz saslīdēja sāņus. –Elvi, beidz! Tas vairs nav smieklīgi.- mēs ar Sabīni bijām satraukušās par Elvja rīcību. Braucām pa galveno ielu un pēkšņi no sāna mazās ieliņas izgriezās autobuss. Elvis nepaspēja nobremzēt, tāpēc ietriecāmies autobusa sānā. Beidzot sapratu kam ir domāta drošības josta un airbags.
