Mēs #316

Noskan zvans.

-S-s-sveika, Mani sauc... - pārtraucu viņu pusvārdā.

-Mani neinteresē, ko vēlies zināt par šo skolu? Ko parādīt? - nebiju īpaši laipna, nevēlos viņu ne iepazīt, ne vispār zināt kas viņš ir.

-Amm, pārādi vajadzīgos kabinetus, kurās notiek stundas... Neko vairāk nevajag.

Paskatījos uz viņu un pamaniju, ka viņš cenšas pasmaidīt.

-Seko man! - piecēlos un jau devos uz izeju, pat neatskatos vai viņš nāk, vai nē.

Ši skola ir īpaša ar to, ka šeit nav cilvēki kuri viens otru rupji sakot nodi**. Šeit visi ir draudzīgi. Nu labi gandrīz visi. Vecāko klašu skolēni uzmācas meitenēm ar jautājumiem par cigaretēm un alkoholu. Nožēlojami. Šī skola nav tā vieta kur tā drīkst.. Kā viņi to vēl nav sapratuši?

Es šajā skolā jau eju gadus 5-cus. Tādi cilvēki, kā mēs paliek aiz vien mazāk... Tas ir iedzimts... Bieži daži no mums neiztur un padodas... Šī padošanās maksā viņiem dzīvību. Tāpēc mēs paliekam aiz vien mazāk... Es zinu, ka noturēšos savu vecāku vārdā! Es to zinu!

-Mēs drīz būsim klāt? - ievaicājās jauniņais.

-Jā, atvaino aizdomājos. - tiešām par traku aizdomājos. - Šis ir Matemātikas kabinets.

Devāmies uz nākajiem kabinetiem, kamēr biju parādījusi visu un pienākot pie klases kurā notiek stunda atskanēja zvans.

-Sonja, parādiji savam sola biedram kabinetu izvietojumu? Vai iedraudzējis ar viņu? - skolotāja izjautāja mani, kā mazu bērnu.

-Jā skolotāj. Vēlaties, lai vēl kaut ko parādu vai izdaru? - nebija šaubu, ka viņa liks darīt kaut ko kopā ar šo khm khm labāk neteikšu skaļi...

-Nē, paldies, tas arī viss! - Nopriecājos.

Tā arī atlikušās stundas nogarlaikojos, šodien galīgi nebija garastāvokli kaut ko darīt. Stundas bija beigušās un es devos mājās. Nogurusi un ar sliktu garastāvokli. Ehh.

******

Tātad spocēni, teikšu to, ka šī daļa man ne īpaši patīk, bet rakstiju priekš jums.. Garastāvoklis galīgi papēžos un es priecātos par kādu uzmundrinājumu..