Mēs #253

Oho... Nebiju domājusi, ka tik daudz uzrakstīšu :D

P.S, ja arī mani mīļie lasītāji klausās dziesmas kuras es lieku...

Un, ja kāds/a lasītājs/a nesaprot dziesmu vārdus. Varat jautāt. Pārtulkošu.

Kā piemēram šajai dziesmai vārdi tulkojas, kā - Mēs aizbēgsim, mūs neviens nepanāks ( nu apmēram tā)

*******************

-Mēs viņu aizsūtīsim DELLARAT galvenajiem, lai viņi zin, ka ar mums joki mazi! - Silvestrs ļauni pasmīnēdams paskatījās uz mani. Dīvaini, bet vēl jo projām gribas viņu saukt par brāli.

-Pareizi, kā es par to neiedomājos ātrāk? Bet pagaidi! Es taču tikai tagad uzzināju, kas ir DELLARAT un ka kaut kas tāds vispār pastāv! - mēs tikai pasmējāmies par manu muļķīgo atklāsmi. Man vispār patīk šis plāns!

Es zinu, ka tas ir ļauni, et man patīk! Neesmu jau ar pliku roku ņemama, ja jau mokoru neitralizēju!

Tā arī izdarījām un nosūtījām šo melnmataino skuķi koka kastē uz DELLARAT mītni. Lai gan es pat nezinu, kur tāda atrodas. Labi vien ir, nevajag arī!

Šī diena bija gara un nogurdinoša, tāpēč es diezgan agri devos gulēt.Brālis, ups.... Atvainojos...

Silvestrs palika nomodā un uzraudzija, lai viss ir, kā nākas.

Pamodos, jo zvanija modinātājs.

Paga, kas tagad par dienu? Modinātājs ir uzlikts, lai zvana darba dienās! Sanāk šodien ir pirmdiena? Cik ir pulkstens? Ko man vilkt? Kur ir manas grāmatas? In vēl mājasdarbi?

Es skraidiju, pa māju, kā negudra. Silvestrs to pamanijis, mani cieši satvēra un nesaprotošām acīm mani uzlūkoja.

-Kas tev lēcies?Ko tu skraidi, kā bikses pielikusi?

-Bet, pirmdiena, skola, drēbes, grāmatas, pulkstenis! - kaut ko nesaprotamu nobēru, tik ātri, ka pati gandrīz vai nesapratu. Esmu pārāk uzilkusies... Tā, kā veca enģe...

Silvestrs mani apskāva un pielika lūpas pie manas auss.

-Mazo muļķīt, tev vēl divas nedēļas ir brīvlaiks. - viņš klusu nočukstēja un ieķiķinājās, kā meitene. Es sāku smieties.

Pamazām atmiņā atausa skolotājas teiktais piektdien. Laikam vēlējums labām brīvdienām?

Es tad jau vairs neklausījos skolotājas teiktajā. Ar austiņām ausīs un skaļu mūziku, pirmā izsoļoju no klases uz devos uz izeju.

Jā, tagad es varēju pilnībā nomierināties.

-Es iešu vēl pagulēt. - skaļi un gari nožāvājos, kas liecināja, par manu miegainību.

Ielīdusi gultā momentāli aizmigu.

Pēc pamošanās, paskatoties uz loga pusi nospriedu, ka jau ir vakars. Saule bija gandrīz norietējusi.

Vakaru pavadiju mierīgi, bez starpgadījumiem. Vismaz es ceru, ka tādi nebūs pa nakti.

Tā kā nebija ko darīt izdomāju papētīt kārtīgāk skapja saturu. Tur bija tiiiiiiik daudz kleitas... Es savu mūžu labi, ja vienreiz gadā uzvelku kleitu. Kur nu vēl tik daudz dažādas kleitas? Tālāk bija daudz stilīgu krekliņu un maiciņu, tieši manā gaumē.

Hmmm.. iespīlēti džinsi... tie, jau gluži man pie sirds neiet, bet nu.... Lai ir, gan jau noderēs. Ohh, tik daudz manu mīļo trenniņbikšu.. Pat acis no izbrīna iepletās un mute atkārās.

Laikam jāapskata apavi. Un nu manas acis iepletā vēl vairāk.... Tik daudz augstpapēžu kurpju? Ko es ar viņām darīšu? Es taču ar tādām pat staigājusi neesmu. Un tie augstie papēži... Es taču nositīšos ar tādām!

Jā, es neesmu, tāda, kā visas meitenes. Vai nu laiviņas, vai nu botas. Punkts.

Vai nu šorti un topiņš, vai nu trenniņbikses un kāda maika, vai krekls... Punkts.

Nekā savādāk, tikai šādi!

Kad apnika pārskatīt un pētīt apģērbu es uzvilku, kādas ērtākas trenniņbikses un spilgri rozā nike botas. Ertu maiciņu un ādas jaku.

Aizgāju pie Silvestra un pierunāju viņu doties pastaigāties.

Kad bijām ārā no mājas un uzsākām ceļu uz parku, mēs pamanijām, ka mums sāka sekot četri cilvēki. Ģērbušies melnās drēbēs ar cimdiem rokās un melnām saulesbrillēm. Ārā taču saule nespīd!

-DELLARAT! - Silvestrs caur zobiem izgrūda un paķēris manu roku sāka skriet.

Labi, ka biju pienācīgi saģērbusies, jo sporta botas un ērtas trenniņbikses palīdz man skriet normāli.

Veikli pametu skatu atpakaļ. DELLARAT arī bija sākuši skriet.

-Šeit pa kreisi. - Silvestrs nobļāvās, tā, lai tikai es dzirdu. Mēs jau bijām nonākuši pie kāda rajona ar šaurām ieliņām starp mājām. Viegli aizbēgt, ja var ātri paskriet.

Tā, kā mēs skrējām pietiekami ātri, tad DELLARAT bija kādus 50 metrus aiz mums. Viņi nu gan ir sliktā formā. Kā viņus vispār tur pieņēma?

Ieskrējām kādā sānieliņā, kurā viņi mūs nepamanija un paskrēja garām.

Nu, lai skrien cik grib. Mūs viņi neatradīs!

*************

Gaidu komentārus!!!