Pagāja kādas divas, trīs, vai pat četras stundas, kamēr es izdomāju, ko dāvināt Silvestram. Tā, kā iepriekšējo dienu laikā, kamēr iepazinu puisi tuvāk, mēs bijām uztaisījuši kopīgu bildi, es aizgāju uz foto salonu un palūdzu bildi "dzīvā formātā".
Nu ziniet, tā, lai var ielikt rāmītī. Vēl piemeklēju tur pat uz vietas piemērotu rāmīti. Pēc krāsām un izmēriem, tā, lai viss izskatās skaisti un iepriecinoši.
Tad kad viena dāvana bija dabūta, devos meklēt vēl kaut ko. Mans sirdapziņa teica, ka nepietiek vien ar bildi rāmītī.
Tā nu pablandoties pa lielākiem veikaliem atradu diezgan modernus un foršus apavus. Zinu, zinu, kā es varu dāvināt cilvēkam pavus, ja viņu knapi pazīstu un tie kāju izmēri...
Bet....
Bet es jau nodrošinājos. Pa cik man ir liela soma, paķēru vienu apavu pāri līdzi. Zinu, izklausās muļķīgi, bet ko darīt? Dāvanu taču vajag. Un tā pat skatos, viņš par sevi tā īsti nerūpējas. Izskatās, ka apavus sen nav pircis.
Nu ko, tad jau "mīļā māsiņa" iepriecinās "mīļo brālīti".
Vēl pa šādiem tādiem veikaliem pastaigājot atradu vēl visvisādus apģērba gabalus, kuri patīk man un varētu patikt manam - puisim? Draugam?
Varbūt pēc kāda laika - vīram?
Jautājums manas smadzenes pakūpināja kārtīgāk nekā matemātikas stundas nesaprotamā putra. Nē, nenoliegšu to , ka man matemātika padodas, tikai pēc kavētām stundām, viss saveļās milzīgā putrā, kura pēc tam pa manu galvu maisās, kā katlā.
Labi pietiks te spriedelēt un burt te drāmu.
Iekāpu mašīnā, kuru Silvestrs man bija atvēlējis. Vismaz nav jāiet ar kājām tādu gabalu ar tādiem iepirkumiem.
Pie mājas vēl bija kāds veikals - pārtikas. Ieskrēju veikli iekšā un paķēru kūku, gribējās jau paņemt arī šampanieti, bet.. Gadiņi neļauj.
Kad beidzot biju tikusi līdz kāpņu telpai, dzirdēju skaļu mūziku un gaviles. Pasmaidiju. Tas jau laikam nāk no mūsu stāva. Tas pat liekas neticami, ka no septītā stāva var sadzirdēt mūziku, vēl jau tur ir divas pabiezas dzelzs durvis dzīvoklī.
Viņi pa tiešām skaļi klausās mūziku.
Ieejot dzīvoklī mūzika likās tik skaļa. ka nodomāju, ka tulīt pārplīsīs manas bunādiņas.
Bet nē, manas ausis jau drīz vien bija pieradušas un man tīri labi patika mūzika, kas skanēja.
Ejot dziļāk dzīvoklī pamaniju ka daudzi ciemiņi jau bija krietni iereibuši. Daži gulēja uz grīdas, daži centās dejot, lai gan viņu stāvoklī tas bija grūti.
Kādā klusākā stūrī, manāmi iereibis sēdēja Silvestrs. Jau grasījos doties pie viņa, kad pamaniju Mankoru. Ja esmu piemirsusi pastāstīt, ka ir Mankora, tad nedaudz vēlāk, pagaidām jāglābj Silvestru!
Klusu pielavījos mankorai no muguras un paķēru mačeti, kas tur pat netālu stāvēja. Nogaidiju īsto momrntu un nocirtu mankorai asti. Tad, kad mankora kļuva atkal par cilvēku, pamaniju, ka tā ir kāda meitene.
Paldies dievam, ka visi apkārtējie ir tādā stadijā, ka neko nesaprot. Aizvilku viņu uz vannas istbu un novietoju stūrī.
Man ar Silvestru būs nopietna saruna.
Un tagad par Mankorām. Mankoras ir lauvas un skorpiona sajaukums. Cilvēka seja kļūst par lauvas seju, rokas un kājas un pārējo ķermeni klāj spalvas, bet no muguras laukā izlien tāda, kā skorpiona aste. ļoti bīstami dranķi. Vienīgais veids, kā viņus padarīt nekaitīgus - nocirst asti.
****************
Ceru, ka nesarakstiju pārāk lielu murgu :D 
Man kaut kā izdoma ne tā pastrādāja, bet varbūt, ka pareizi nostrādāja un jums likās interesanti? Gaidīšu komentārus :) P.S. dziesmai te nav ne kāda sakara :D
