Mēs #1923

-Ko tu gaidi, ver vaļā!!! - nepacietībā iesaucos.

-Labi, jau labi. - brālis tik bubina.

-Tātad... - brālis iesāk.

Mīļie bērni. Par to kas ir mūsu istabā nesatraucieties. Tie neesam mēs. Mums ar tēti viss ir kārtībā. Mēs esam sveiki un vesali. Galvenais arī, ka dzīvi. Mēs atrodamies tālu no mājām. Tā, kā mēs zinājām, ka kāds cenšas mūs nogalināt, mēs mūsu gultā ielikām diva mirušas mankoras un apsedzām tā, lai izskatās, ka divi cilvēki guļ. Sonja, tev nav sevi ne pie kā jāvaino, es zinu, ka tu tagad domā, cik slikta meita Tu esi, ka nedzidēji, kā kāds ielaužas mājā. Bet tā nav. Mēs visu bijām izplānojuši jau sen, nu precīzāk, no brīža, kad uzzinājām. Mēs jums neko neteicām, jo negribējām jūs uztraukt, kā arī šis plāns nekādā gadījumā nedrīkstēja noiet greizi. Mēs arī zinājām to, ka jūs neviens neaiztiks un mēģinās novākt no ceļa, tikai mūs. Aploksnē ir vēl viena aploksne. Tur iekšā ir 10 000 euro, priekš jums. Jums ar to ir jāizdzīvo. Jums jāatrod arī darbs. Aploksnē ar naudu ir vēl viena aploksne, kurā ir dzīvokļa atslēgas un pie atslēgām piesprausta adrese un viss ko jums vajag zināt, par mājas iemītniekiem un jūsu dzīvokli. Sonja, mēs arī zinam to, ka Sonja ir vainīga pie tavas pēkšņās "amnēzijas" un avārijas. viņa tagad saņem pēc nopelnie, bet tu cilājot un pārrunājot ar brāli bērnību atcerēsies visu. Tas ir tikai laika jautājums. Sargiet sevi bērni un gaidiet, kamēr mēs parādīsimies.

Jūsu mīlošie vecāki.

Kad brālis pabeidza lasīt, mana galva bija pilna ar visādām domām. Es pat īsti nezināju, ko domāt. Domas maisījās galvā, kā tiek maisīta putra katlā.

Manas kājas palika ļenganas un mīkstas. Es saļimu uz dīvāniņa uz kura iepriekš sēdēju. Visuzmācīgākais bija jautājums - Kad tas būs, kad vecāki atgriezīsies?

Brālis pamanijis, manu pēkšņo saļimšanu apsēdās man blakus un cieši, jo cieši apskāva. Es pagriezos pret viņu un apskāvu. Pēc tam noliku galvu uz viņa pleca un manas sāļās asaras sāka slapināt viņa kreklu. Viņš to sajutis atrāvās no manis un ar maigu roku un pirkstu kustību pacēla manu galvu.

Es ieskatījos viņa acīs un redzēju cerības liesmiņu. Tā vēstija, ka viss būs labi un mēs kopā visu pārvarēsim. Pārvarēsim visu, ja būsim kopā. Viņam man pat neko nevajadzēja teikt. Es visu nolasiju no viņa acīm. Tās mani nomierināja.

Es veikli izberzēju acis un aizdzinu asaras, kuras jau atkal centās aizmiglo skatu man apkārt. Brālis mani vēlreiz apskāva un tad piecēlās kājās. Viņš pacēla mani uz rokām un kaut kur nesa.

Bet viņš mani nenesa un to pusi, pa kuru mēs šeit ienācām. Tās bija kādas citas slepenās durvis. Neizlaizdams mani no rokām viņš pateica, kur un ko man jāpaņem un kādu kodu jāuzspiež. Paklausīgi visu izdariju un siena pie kuras bija kamīns pagriezās tā, ka viņai varēja paiet garām, tādā veidā izejot no slepenās vecāku darbistabas.

Mēs nonācām tādā, kā garāžās. Te bija vēss, tāpēc es piespiedos tuvāk brālim. Brālis man lika no viņa krekla kabatiņas izņemt aploksni. Tajā bija mašīnas atslēgas. Nesaprotu, kāpēc viņš mani nelaiž lejā. Nav jau tā, ka man nepatiktu, ka mani ness uz rokām, bet es negribu brāli pārāk nogurdināt.

Es piespiedu podziņu, un mašīna teiksim tā "iegaudojās" signalizējot, ka es to atslēdzu. Brālis uzmanīgi mani ielika maš''omas priekšē sēdekli, blakus vadītāja sēdeklim. Viņš no aizmugures izņēma segu. Mašīna par laimi bija silta, bet man tik un tā vajadzēja segu.

Brālis iekāpa mašīnā un piespieda kādu podziņu. Atvērās tādi, kā vārti. Brālis ielika aizdedzē atslēgu un iedarbināja mašīnu. Pa cik garāžā bij tumšs es neredzēju kādā mašīnā mēs esam. Es paskatījos un mašīnas kapotu, tās bija spilgti rozā krāsā un es uzreiz atpazinu manu mīluli. Subaru Impreza. Lai gan es neesmu braukusi ar šo mašīnu, jo man viņu neviens negribēja pirkt, (es taču esmu par jaunu) es viņu atpazinu. Es zinu katru detaļu viņā un kur tā detaļa atrodas. Tik burvīga mašīna un kā skan...

Nemanīti, manās smadzenēs iezagās jautājums, - no kurienes tad uzradās mans mīlulis? Sapratu, ka beidzot ir laiks to pajautāt brālim.

-Brāli, no kurienes šī mašina? - cenšoties noslēpt savu interesi un prieku par šo mašīnu pajautāju.

-Vecāki atstāja. Vai ir kādas problēmas? Tev nepatīk? Tētis bija uzrakstijis, ka tev patīk šī mašīna... - beigu beigās brālis samulsa.

-Es šo mašīnu dievinuuuuuuu! - gandrīdz vai dziedot izteicu savu sajūsmu. - Kamēr tu biji Mančesterā, es neskaitāmas reizes vecākiem lūdzu šo dievīgo mašīnu, bet viņi visu laiku atbildēja, ka es esmu par jaunu. - pēc pēdējā teikuma nedaudz nosmuku un noliecu galvu uz leju, lai brālis neredz manu seju. Galu gala, kad man visvairāk vajadzēja mašīnu, tad es skaitījos par jaunu.

Pēc kāda laiciņa mēs piebraucām pie četrpadsmit stāvu mājas. Māja bija skaista moderna un gaiša. Nekas ka ar četrpadsmit stāviem.

-Kurā stāvā atrodas mūsu dzīvoklis? - ievaicājos, vēl jo projām pētīdama ēku.

-Septītajā. Būs jābrauc ar liftu. Pie dzīvokļa atslēgām uz zīmītes bija rakstīts, ka dzīvoklī viss ir. Apģērbs, ēdiens, ieroči... - izteikdams jau pēdējo burtu brālis izkāpa no mašīnas un jau uzsāka ceļu uz augstceltnes pusi, kamēr es vēl tikai kāpu ārā.

********

P.S. Dziesma laikam jau ne pa ķeksi, bet man viņa patīk :D

Ak jā un komentārus, komentāru, atstājiet komentārus :D