Sveicināti! Vai juš mani pazīstat? Droši ka ne. Es esmu Merdita. Mazs kašķīgs meitēns, kurai mūždien kaut kas trūkst. Jā, es tikko citēju savu māti Paulīni. Kaut gan man liekas, ka viņai kaut kas mūždien trūkst. Tad viņai drēbes par maz( pareizāk sakot kleitas), tad viņai kurpes nav (man tā liekas kurpes viņai ir vairāk nekā man matu uz galvas), tad naudas nav (jā, ar to viņai problēmas). Bet ko nu par viņu! labāk par sevi pastāstīšu. Man ir 14 gadu. Esmu gara auguma ar kastaņbrūniem matiem. Man viņi ir ļoti gari es tos nevienam neļauju griezt (lai tik pamēģina, noskūšu pliku pauri!). Es dzIvoju supermazā dzīvoklī. Varat jau iedomāties, kāpēc. Jūs noteikti domājat, kāpēc nepieminu tēvu. Jo man tāda nav! Viņš cieta avārijā. Zēl... tuk, tuk. Ak nē, es ievaidējos.
-Meredit?- man māte Paulīne...
-Jā!- es atsaucos. Atvēru durvis. JĒZIŅ... Mana māte izskatās pēc ielas meitas, teikšu kā ir. Superīsa kleita (pieliecoties var redzēt debesu maliņu...), kurpes uz tik augstiem papēžiem līdz šim neesu redzējusi. Visi mati gaisā (noteikti varat iedomāties, ja ne, tad labāk nemēģini). godīgi sakot man žoklis atsitās pret botu purngaliem...
-Kas tad te pa bardaku? - viņa vaicāja. Un kādas smaržas!!! Pēēē. Fuuu...
-Tīru istabu. - atbildēju.
-Nu labi, man vienalga, es tikai atnācu pateikt, ka vakariņas gatavas.- To pateikusi, viņa apgriezās un izgāja pa durvīm. Apsēdos uz gultas, galvu rokās saķērusi.
