local-stats-pixel

Melu mežs (2.)0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Melu-mezs-1/698499">Melu mežs (1.)

..Iekaucās motors.

Mēs braucām ārā no pilsētas.

Lija lietus, debesis pelnu pelēkas, pat pelni nemēdz būt tik pelēki. Ātri vien no mūzikas klausīšanās mans telefons izlādējās.

Atkal izrubijās..

Nebija ko darīt – garlaicība. Uz mirkli uznāca vēlme parakņāties mazajā sānsomiņā un atrast blonciņu, bet šī ideja pazuda. Mans bloknots bija kā dienasgrāmata, bet ne tik „rozā”. Nebiju tāda, kas ar draudzenēm skrietu uz veikalu pirkt pradas somas, krāsot nagus rozā un ar spīguļiem, tērgāt par bijušajiem puišiem. Vispār man nav bijis puisis un nemaz tagad negribu, varbūt vēlāk.

Atpsiedusi galvu pret mašīnas logu mēģināju iemigt, velti. Mamma.

- Nu kā mana meitiņa jūtas? – viņa tik saulaini mani uzrunāja, ka sametas nelabi.

- Draņķīgi.

Mātes prieks noplaka.

- Mam? – uzrunāju mammu, tagad apjautu, ka es pati nezinu,kur braucu.

- Ņju, saulīt? – atkal. Kāda vēl te saulīte šādā laikā?

- Pirmais, nesauc mani tā. Vismaz tagad nē. Otrais, kur mēs vispār ellē braucam?

Iestājās klusums. Labi, samierināšos un uztveršu to kā „pārteigums” bez pārsteiguma.

Jutu, ka ceļš izlīdzinās – vairs nebraucam pa lauku ceļu. Manas acis pievērsās logam. Es kā maza meitenīte pilipu pie tā kā gaidīdama, kad brauksim uz Disneijlendu. Uzbraukuši uz asfalta tālumā sāka rindoties mājiņas. Kas šis par miestu?

Drīz mēs apstājāmies pa visam. Vecāki izskāpa ārā, bet es vēl apmulsusi sēžu mašīnā. Man negribējās lēkt no auto ārā skaļi kliegdama „Esmu klāt!” . Galu galā mamma lika izkāpt. No vienas puses – pateicos viņai. Pati māja bija tiešām iespaidīga – mazs dārziņš pagalmā, veranda, neliela koku paēna, laikam ābeles, māja balta ar šokolādes brūna koka apdari: loga rūtis, durvis, rāmji. Bet tā ir tikai vēl ārpuse.

- Patīk? – mamma ar tēti apskāvušies stāvēja zem mājas pagalma jumtiņa.

- Em.. jā.. – izmocīju smaidu. Nevar teikt, ka man nepatīk, tā likās kāda bagātnieka vasarnīciņa, bet nejau mana māja.

- Ejam iekšā! – mamma mūs mudināja un gājām ar.

Tomēr manas domas bija aplamas. Māja bija SUPERĪGA!

Virtuvē tapetes ar lavandām un visa virtuve bija kā lavandu lauks ar zaļiem un violetiem dekoriem. Uz virtuves dvielīšiem bija izšūtas mazas violetas puķītes, trauki saskaņoti, pat švamme.

Viesistaba kā šokolādes fabrika. Dīvāns brūns ar baltiem spilveniem, mazs tējas galdiņš uz kura jau stāvēja trauciņš ar cukuru, otrs ar kakao, trešais ar kafiju un maza pudelīte sausā piena. Un protams – liels televizors, nē.. gigantisks, tāds kā kinozālēs.

Dzirdēju netālu mammas izsaucienus, - Cik skaisti! Vai ne Edgar?

- Protams, ka skaisti Melānij. Bet tu esi skaistāka, - dažkārt mani vecāki izklausījās kā jauns iemīlējies pārītis brīvdienās.

Tikai tagad apjēdzu to, ka koferis ir par smagu. Kur to likt?

Istaba! Kā es aizmirsu? Jēziņ.

Nosviedu koferi zemē, gan tētis uznesīs un skrēju pa kāpnēm augšā meklēdama īstās durvis ar savu istabu. Kā par laimi pirmās bija īstās. Atveru durvis un šoka dēļ pieliku rokas klāt mutei.

Apelsīn oranžas sienas ar zilām svītrām, liels atbīdāmais skapis, lampa ar caurspīdīgāmun mākslīgām apelsīnu šķēlēm, kas izgaismojās, kad vien uzspīdēja gaisma, zila lampiņa uz rakstām galda. Gulta ar zilu pārvālku. Skapīša plauktiņos stāvēja dekori. Mana paradīze. Nebeidzu tīksmināties.

- Nekur nav tik labi kā savā istabā.. – es varēju tagad noskūpstīt katru detaļu šajā telpā, viss bija dievīgs. Sapņodama atlaidos gultā.

Rietēja saule un nemaz nemanīju, ka iemiegu. Plakstiņi aizvērās. Tētis ienāca manā jaunajā istabā un izslēdza gaismu..

40 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000