Pašā sākumā daļa no lapas bija noplīsusi tāpēc dienasgrāmatas īpašnieces vārdu nevarēja izlasīt. Amēlija jau vēra vaļā nākamo lapas pusi un sāka skaļi lasīt.
„Šī bija viena no manām mīļākajām dienām. Es kopā ar Bekiju biju uz kafeinīcu kur mēs satikām divus zēnus. Viens man pat nopirka tēju. Mēs četri sēdējām pie viena galdiņa un runājām. Bieži smējāmies, bet neiztika arī bez mazliet neveikliem brīžiem, tomēr vis likās ideāli. Vēlāk tas pats zēns, kas nopirka man tēju pavadīja mani uz mājām, tikai es vairs neatceros viņa vārdu! „
-Tik mīļi. – es noteicu un Amēlija paskatījās uz mani ar smaidošu skatienu.
-Tā ir manas mammas dienasgrāmata, un tas par ko viņa rakstīja bija mans tētis. Es to zinu tikai tāpēc, ka omamma reiz stāstīja kā mani vecāki iepazinās. – to stāstot, es redzēju kā viņai nobira asariņa.
-Ei, viss labi? – es ierunājos uz uzliku roku uz viņas plecu. Viņa pakratīja galvu un noslaucīja asaru.
-Jā, tikai man viņu pietrūkst, kaut vai nepazīstu nevienus no viņiem labi. – Amēlija noteica.
-Kā tā? – es jautāju ,bet gribēju savus vārdus uzreiz paņemt atpakaļ. Man nebija tiesības jaukties iekšā, bet par pārsteigumu Amēlija atvērās un tomēr stāstīja.
-Mamma nomira kad man bija gadiņš un par tēti vispār neko nezinu, zinu tikai to ka tad, kad mamma nomira, mani no viņa nošķīra. Es vispār ļoti vēlos viņu satikt. Man būtu daudz jautājumu par mammu. – viņa noteica un pagriezās pret mani.
-Tu vēlies palikt un lasīt vai doties uz gultu? – Amēlija jautāja un pasmaidīja man. Zinādama, ka neaizmigšu tāpat, es pasmaidīju un noteicu.
-Es palikšu. – mēs abas ierāpāmies dziļāk gultā un atspiedušās pret gultas malu uzvilkām uz kājām segu. Amelija atvēra dienasgrāmatas nākamo lapas pusi un jau gatavojās lasīt, kad es ierunājos.
-Kā tavas mammas vispār sauca?
-Kamilla. – viņa noteica un mana seja sastinga. Kamilla? Ko? Es biju šokā, bet tad centos atslābināties, jo bija muļķīgi domāt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks, jo mana mamma bija no melnās maģijas, bet viņas parasta sieviete. Un vispār, pasaulē ir ļoti daudzas sievietes ar vārdu Kamilla. Muļķe. Es nodomāju un paskatījos uz Amēliju. Viņa manī vērās ar jautājošu skatienu, bet es tikai mazliet pasmejos un viņa turpināja lasīt.
„Šodien es satikos atkal ar Bekiju, un mēs atkal devāmies uz to pašu kafeijnīcu, lai satiktu tos puišus. Mēs tur nosēdējām kādas trīs stundas līdz viņi uzradās.Viņi apsēdās pie mums un mēs sākam runāt. Šodien bija vēl neveiklāk nekā vakar, nu man bija. Bekija likās mierīga un runātīga, toties es visu laiku pieķēru sevi blenžam uz puisi, kas vakar mani pavadīja majās. Beidzot, pēc kādas stundas, ka dbiju izdomājusi kā to paprasīt, es pajautaju kā sauca abus zenus. Viens bija Andrejs Lārkers, bet otrs Laids Glovs........” – Amēlija turpināja lasīt, bet mana seja bija atkal sastingusi un es nedzirdēju nevienu viņas vārdu. Tā nevar būt tik liela sakritība. Andrejs Lārkers – Profesors Lārkers – Rokija tēvs, Bekija – Rokija mamma, Laids un Kamilla – mani vecāki un laikam sanāk, ka tagad arī Amēlijas?
-Tīne? Tev viss labi? – Amelija jautāja vicinot roku gar manam acīm. Es varēju melot un neko neteikt, bet viņai arī vajadzēja zināt patiesību. Es pakratīju galvu.
-Amelij, - es uzrunāju meiteni un viņa manī vērās ar jautājošu skatienu, - tu tam neticēs un varbūt pat es tam īsti neticu, bet vienu gan es zinu – manu mammu sauca Kamilla Glova, bet tēti Laids Glovs. – kad pabeidzu es gaidīju šoku vai smieklus no viņas, bet viņas sejas izteiksme nebija izmainījusies. Tad viņa sāka smieties.
-Tu tiešām domā, ka es tam noticēšu? – viņa noteica vēl mazliet smejoties. Tā jau man likās.
-Labi, man tu vari neticēt, jo visu lasīju un tu domā, ka es to vienkārši izdomāju, bet aiziesim no rīta pie Rokija un pajautāsim kā sauc viņa tēti un mammu. – to pateikusi Amēlija beidza smieties un palika nopietna.
-Kāds viņam ar to sakars? – viņa jautāja.
-Atceries Bekiju, mammas draudzeni? Un Andreju? – Amelija pamāja un man nemaz nevajadzēja neko vairs teikt.
-Tie ir viņa vecāki vai ne? – Amelija jautāja un es apstiprinoši pamāju ar galvu. – tad ejam. – Amēlija noteica un piecēlās no gultas.
-Kur? – es jautāju un arī izlecu ārā.
-Pie Rokija. – viņa mundri noteica
-Ko? Ne jau tagad es domāju, kārtīgi izgulēsimies un tad. – es noteicu un uzsitusi viegli viņai uz plecu izgāju no istabas. Vēl paspējusi viņai uzsmaidīt es nogāju lej pa trepēm uz savu istabu un iekāpusi gultā uzreiz iegrimu miegā.
