Es nesaredzēju nevienu no vīriešu sejām, bet to, ka viņi ir no Maģiju skolas varēja pateikt pēc matu krāsas, kas nakts tumsā izskatījās melni spīdīga un arī protams pēc zizļiem. Mani zobi klabēja un sirds sitās pret ribām tik spēcīgi, ka likās ka tā izleks cauri. Paskatījusies uz Rokiju es redzēju, ka viņs ir sacirtis zobus kopā un greiza tos vienus pret otriem. Es centos norīt siekalas, bet kakls bija izkaltis un sāka sāpēt. Jutu pati sākam trīcēt un ne tikai no aukstuma, kas pūta man virsū.
-Ko jūs šeit darat pārstāvji? – vīrietis, kas stāvēja pa vidu ierunājās un sažņaudza zizli ciešāk savā rokā. Es redzēju, kā Rokijs pakapās uz priekšu un paceļ rokas gaisā, bet ar ielocītiem elkoņiem.
-Mēs tikai iznācām pastaigāties līdz stallim. – Rokijs skaļi, bet mierīgi noteica, lai būtu pārliecināts, ka viņu sadzirdēs. Es ar skatienu iekrampējos vīrietī pa labi un centos saskatīt viņa seju mēness gaismā. Lai cik cieši es samiegtu acis es pilnībā nevarēju viņa seju saskatīt. Es biju tik iegrimusi skatienā, ka sabijos, kad sadzirdēju vīrieti ierunājamies.
-Jūs nevarat pamest skolas teritoriju. Tas ir aizgliegts ar likumu, kuru jūs neesat ievērojuši. – man šī vīrieša balss likās pazīstama un paskatījusies uz Rokiju, es sapratu, ka viņš domā to pašu. Profesors Lārkers. Ne es, ne Rokijs neko neteicām tikai ar lielām acīm vērāmies runātājos.
-Lai jūs pēc desmit minūtēm būtu atpakaļ skolā, ja nē mēs jūs sūtīsim uz Kapēli. – to noteikuši visi trīs vīrieši pazuda atstājot aiz sevi tikai vēja brāzmu. Nogaidījuši tikai pāris sekundes, lai varētu saprast notiekošu, mēs aizskrējam pakaļ visiem vīriešiem, bet viņi protams jau bija skolā. Kad mēs tur nonācam, foajē bija tukšs un tumšs, pat ne mazākā gaismiņa nespīdēja. Lēnām uzkāpuši otrajā stāvā mēs aizgājam līdz manai istabai un ataisījuši istabas durvis izbrīnījāmies, ka Lauras nav. Uz galda stāvēja zīmīte. Es to ātri paķēru un klusām izlasīju.
Šodien nebūšu, varat abi te nakšņot. – Laura
Izlsaījusi es mazliet nosarku. Ātri saņurcījusiu lapiņu, es to izmetu papīrgrozā un pagriezos pret Rokiju kurš bija apgūlies manā gultā. Viņš skatījās uz mani ar nopietni sejas izteiksmi. Es piegāju pie gultas un apgūlusies viņam blakukus noteicu.
-Kas? – pēkšņi es atcerējos reizi, pirms kādas nedēļas, kad es ar Rokiju, Lauru un Čārlzu bijām izgājuši skolas pagalmā kopā ar pārējiem skolēniem, jo tā bija visiem brīvstunda. Mēs sēdējām atspiedusies pret žogu un vērojām pārējos. Šie bērni, nu pusaudži, tik ļoti atšķīrās no parastajiem bērniem. Neskaitot to, ka viņiem visiem bija vienāda matu krāsa, acu krāsa un tas, ka visi viņi pārstāv melno maģiju, viņi nelikās tādi, kas jebkad izbauda dzīvi. Visi sēdēja uz krēsliem un lasīja zinšu grāmatas vai vienkarši gulēja zālē.
-Viņi ir dīvaini. – Laura klusi noteica, tā ka to sadzirdam tikai mēs. – lielākā daļa no viņiem ir uzauguši zinādami, ka pārstāv melno maģiju un ir trenēti tam. Viņi nezin kā tas ir, izbaudīt šo laiku. Tas nav pareizi. – neviens neko neatbildēja, bet varēja saprats, ka visi domā to pašu.
-Nekas. – Rokijs noteica, iztraucējot mani. Es ar visu ķermeni pagriezos pret Rokiju un apķērusi viņu jutu, ka arī viņa rokas apķēr manu ķermeni un lēnām ieslīdēju miegā.
-Mamm! Mamm! – es kliedzu skriedama viņai pakaļ. Viņas baltā kleita bija netīra un saplēsta, kā iepriekšējo reizi, tomēr šoriez, brīžos, kad viņa paskatījās uz mani atpakaļ, viņas seju nerotāja smaids, bet gan bailes. Pēkšņi viņa nokrita uz ceļiem un es gandrīz viņai uzskrēju virsū. – mamma! Mamma! Tu mani dzirdi? – es kliedzu, bet nelikas ka viņa vispār zin, ka te esmu. Tajā brīdī no meža biezokņa iznāca kād vīrietis blatā uzvalkā un pietupās pie viņas palīdzot viņai piecelties. Tētis. Viņa piecēlās un iekrita viņa apskāvienā. Likas ka viņi tagad saprata, ka te esmu, jo vēl apkampušies viņi pagriezās pret mani un ar nopietnu sejas izteiksmi noteica.
-Tev nevajadzēja piedzimt.
Es strauji pierausos sēdus, sviedrī tecēja pār manu pieri. Es paskatījos uz Rokiju. Viņš pavēra acis mazliet un pusaizmigušā balsī noteica.
-Tīne, kas.. – es pieliku pirkstu pie viņa lūpām.
-Shh. – es noteicu un Rokijs pasmaidījis aizvēra acis pavisam un iegrima miegā atkal. Es turpretīm izrāpos no gultas un paņēmusi treniņbikses un parastu, platu t-kreklu iegaju vannas istabā. Pārģērbusies es matus saņēmu nekārtīgā, zemā copē un izgāju laukā no vannas istabas. Rokijs bija pegriezis man muguru. Es klusām izvilku no somas savu dienas grāmatu un atvērusi pēdējo lapas pusi atradu dziesmu, ko biju iesākusi pirms vairāk nekā mēneša. Paņēmusi zīmuli no rakstāmgalda es apsēdos atpakaļ savā gultā, blakus Rokijam un sāku kaut ko rkastīt, bet šoreiz, salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, vārdi nenāca pie manis.
-Tīne? Tīne? – es samiedzu acis ciešāk ciet, bet tad tās strauji atvēru vaļā. Pie manas gultas stāvēja Laura. Es paskatījos uz tukšo vietu gultā, kur bija gulējis Rokijs.
-Es, kur.. – Laura aizgāja līdz savai gultai un iesēdās tajā. Viņa paķēra no sava naktsgaldiņa melno ziņu grāmatu un atvēra to kaut kur pa vidu.
-Aizgaja tieši tad kad atnācu. – viņa noteica un turpināja lasīt grāmatu. Es piecēlos sēdus un kaut kas izkrita no manas gultas. Es pārliecos pāri un ieraudzīju uz zemes savu dienasgrāmatu un zīmuli. Ātri pacēlu tos augšā un paslēpu zem segas
