Melnbaltā fotogrāfija.1

Uzskatu, ka manā dzīvē nav noticis nekas labs, patiešām neveiksme līdz neveiksmei, un to es apslēpju.

Es sēžu uz soliņa, nejau parasta, bet slimnīcas. Man grūti pat te sēdēt, jo mana sirds sitas kā negudra. Avārija, mamma tajā iekļuva, mana māsa man tagad sēž klāt, viņa ir izmisumā. Mani sauc Marija, man ir tikai 16 gadi, bet manuprāt man dzīvē nekad nav nācies viegli, jo visādas neveiksmes vajā manu ģimeni.

Man ir vecākā māsa Žanete, vecāka par mani par 4 gadiem. Viņa spēj sevi noturēt rokās, bet es nē. Mēs abas gaidām, ko mums paziņos ārsts, jo tagad abiem vecākiem notiek operācijas, mums pat neļāva viņus apskatīt, pat nesaka kādas traumas un kādi ir ievainojumi?

Visādas, domas līda mana galvā. Un, ja viņi abi ir miruši, ko tad? Es vēl neesmu pilngadīga! Un māsai drīz jābrauc uz ārzemēm, jo viņai tur ir darbs, un iespējams arī topošā ģimene.

Pie mums pienāca kāds jauns cilvēks, laikam jauns ārsts. Es tikai uz viņu paskatījos, un redzēju, ka viņš nāk ar kādu ziņu tieši pie mums, bet es nokāru galvu, un turpināju skatīties uz pelēko grīdu.

Ārsts nāca pie mums tuvāk apliecinot, to, ka tas ir par mūsu vecākiem, bet vienmēr ir cerība, un šoriez es cerēju uz visu to labāko.

Mēs ar māsu pieklājības pēc piecēlāmies un ārsts uz mani ar māsu paskatījās, ar skumju seju, nē, nē, nē.

Ā. - Diemžēl jūsu mamma ir mirusi, bet tēvs ir smagā stāvoklī - komā. - ārsts katru vārdu teica lēni, lai mēs saprastu. Pēc viņa acīm varēja just, ka viņš it kā pārdzīvotu kopā ar mani un māsu.

Manai galvai tas bija neizprotams. Attēls uz ko tobrīd skatījos, samiglojās, un kļuva tumšs, acīm redzot, es zaudēju samaņu.

Pamodos baltā telpā - palātā. Pati diez vai sapratu, ka tikko biju zaudējusi samaņu, bet pie manas palātas stāvēja tas pats ārsts, kurš paziņoja bēdu vēsti.

Ā. - Beidzot jūs pamodāties! - viņš nopietni teica, un mēģināja pasmaidīt.

M. - Kas ar mani notika? Kur ir mana māsa? - es apsēdos uz gultas.

Ā. - Tu nokriti, uz manām rokām, un tava māsa aizgāja sakot, ka viņai ir svarīgas darīšanas, sakarā ar darbu. - viņš teica, man žēl, ka māsa aizgāja, jo es šo visu, vairs nevaru pārdzīvot.

Es tikai pakratīju ar galvu, un skatijos uz sienu, un sāku atcerēties mammu, un arī tēti.

Ā. - Es jums tiešām izsaku līdzjūtību, jo es pats esmu zaudējis abus vecākus, kad man bija tikai 9 gadi. - ārsts klusām ierunājās.

M. - Man arī žel... - es čukstus atbildēju.

M. - Es pat nezinu, vai spēšu atnākt uz mammas bērēm, es negribu, lai paģībstu visu acīs...

Ārsts uz mani ar nopietnību skatījās un pēc acīm varēja saprast, ka viņš juta to pašu, kad pats zaudēja vecākus.

Ā. - Varbūt jūs man varētu iedot māsas un savu numuru, ja nu kas es jums varu palīdzēt, arī ar bērēm. - pēdējos vārdus ārsts teica klusu.



Atvainojos, ka publicēju 2. reizi, jo tāds virsraksts jau ir bijis.

Ievērtējiet, nokomentējat. Paldies.