" Kad ienāksi mājās, paskaties pa otrā stāva logu" - Man tas likās interesanti, es domāju, ka tas varētu būt no Raimonda, vai kāda trakā. Bet, kas gan dēļ manis, tā varētu censties?
Nolikusi somu, uzgāju augšstāvā. Katru soli, kuru spēru uz augšstāvu domāju, kas tur varēja būt. Mani jau īsziņā brīdināja, ka būs daudz pārsteigumu, sākumā domāju, ka tas ir vienkāršs joks, lai paķircinātu mani un lai es par daudz varētu cerēt, bet te nu viss ir pavisam nopietni.
Pirms atvēru logu, aizvēru acis. Es tā parasti darīju, ja mani gaida pārsteigumi. Nevarēju nogaidīt, noskaitīju lēnām līdz trīs un atvēru tās.
Tur atradās daudz balonu, un manuprāt uz visiem bija rakstīts "Mīlu tevi!"
Patīkams pārsteigums, negaidīts. Es taču pat mājās viņus ienest nevarēšu, visu balonu kopējais lielums varētu sasniegt visu manu istabu, varbūt mazāk. Bet es viņus tāpat nevarētu atstāt pagalmā, jo to varētu pamanīt cilvēki.
Nepadomājot, kur tos likšu izgāju laukā, lai varētu balonus ienest mājās. Atverot durvis mani nobiedēja māsa.
Ž. - Kas gan pacenties tur dārzā? - viņa iesmejoties lūkojās manī. Es jau to skatienu zināju, viņa visu saprata.
M. - Es pati to nezinu, varbūt kāds traks puisis to visu organizē? - raustīju valodu, nezinādama ko atbildēt.
Ž. - Kā gan vēl viņš tevi "pārsteidzis"? - māsa jautāja ejot ceļā uz virtuvi.
M. - Ar ziediem. - iekodos sarkanajā ābola ko paņēmu no trauka, un pasmaidīju.
M. - Tad mēs uz to atklāšanu būsim? - es jautāju.
Ž. - Domāju, jā. - māsa ieturēja pauzi, un pēc klusēšanas mirkļa turpināja. - Mammai bēres būs pēc nedēļas. - viņa paziņoja, es pat to gandrīz biju aizmirsusi.
Es nesakot neko skrēju uz savu istabu, manas asaras krita tik ātri cik ūdenskrituma lāses. Visu šo laiku biju iedomājuses savā prātā, ka vecāki vienkārši kopā aizbrauca uz kādu koncertu, vai piemēram operu. Es varēju stundām par to raudāt, bet asaras neatgriezīs mammu.
Pamodos no trokšņa manās ausīs, mani sauca māsa. Mans spilvens bija tik slapjs, izrādās manas asaras spēj kaut ko tādu izdarīt.
Ž. - Ei, atklāšana būs pēc vienas ar pus stundas, tāpēc saved sevi kārtībā. Mums ir jābūs stiprām māšuk. - viņas kaktiņos paradījās neliels cerības smaids.
Kaut ko nesaprotamu nobubināju un devos pie spoguļa, tikmēr māsa izgāja no istabas. Tiešām mana seja bija atbaidoša.
M. - Brīnos, ka māsa no manis nemuka projām. - pie sevis nočukstēju.
Bija laiks sakopt seju, uzliku tikai pūderi, bet acis pēc ūdens jau bija palikušas cilvēcīgākas. Izvēlējos melnu topu, bēšīgu jaku, kopā ar džinsām, un sakomplektēju tās ar kurpēm, ar nelielu papēdi.
Nezināju ko iesākt ar baloniem. Varbūt tomēr atstāt tur? Nebiju pārliecināta.
Nogāju lejā pa trepēm, un redzēju māsu ar jautājošu skatienu. Māsai virsū bija vienkārša lillā kleita ar vieglu jaciņu virsū.
Ž. - Nu? Ko iesāksi ar pielūdzēja dāvanu? Varbūt kaut kā dabūsim iekšā? - viņa ķircinoši man jautāja.
M. - Es vēl nezinu, lai jau paliek, varbūt vēlāk kaut ko izdomāsim. - skatīdamās uz lielajām sienām atbildēju.
Ž. - Jādodas. - māsa skaļi noteica un izgājām no mājas.
Paldies, ka lasāt. 
