Šodien gara, gara daļa jums! 
V. - O, čau Marija! - Vika man uzsauca, viņa sēdēja pie puišiem, un tur bija arī Raimonds, un laikam arī sanāk, ka viņa draugi.
M. - Čau. - es nedroši ieteicos, jo nesapratu, kas notiek un ko viņa dara pie tā saucamajiem "populārajiem".
R. - Tad sēdīsies? - Raimonds piedāvāja.
Neatbildot pastūmu krēslu sev tuvāk un apsēdos pie galdiņa. Vispār man pat nebija ne mazākās saprašanas kas notiek? Vai Vika ar viņiem sadraudzējās vai kā? Pagaidām man nebija atbildes.
V. - Varbūt tu būsi uz Kamerona dzimšanas dienu? - Vika priecīgā balsī man jautāja.
M. - Es jau teicu nē, un tas nav apspriežams. - klusā, bet stingrā balsī noteicu, un koncentrējos tikai uz Viku. Jā, mums apkārt gan bija daudz cilvēku, bet tas man netraucēja.
V. - Nu bet. - viņa apmulsusi skatījās uz mani.
M. - Es teicu nē, un man ir jāiet. - es ieteicos un pametu šo galdiņu. Man nemaz nepatika, kad draudzene man tā uzstāj, tas man neliekas īsti pareizi. Vikai prāta tikai ballītes, bet es pavisam domāju par ko citu.
Mani apturēja pieskāriens. Tikai ne viņš.
R. - Neej prom paliec. - viņš pasmaidījis draugiem un atkal pievērsās man.
M. - Man tiešām ir jāiet. Pēc 5 minūtēm nākošā stunda. - mēģināju attaisnoties, jo man tomēr ne pārāk patika šī kompānija, turklāt - sveša, es pat viņu vārdus īsti nezināju.
R. - Ja tiešām tas ir tik svarīgi, bet man tev ir, kas jāsaka. - viņš satvēra manu roku.
M. - Tu to nevari pateikt te? - es nesapratu viņa mājienus.
R. - Nē nevaru. - viņš stingi noteica.
Atkal dzirdēju čukstus mums aiz muguras, jā te laikam gan visa skola zinās, ka es runāju ar Raimondu.
Tad mēs piegājām pie kāda loga, un es gaidīju ko viņš man teiks.
R. - Tu nāksi ar mani uz... - viņš vilcinājās. Nē, uz to ballīti es tāpat neiešu, lai tur lūst vai plīst.
R. - Uz skaitparka atklāšanu? Es zinu, ka tas skan muļķīgi, bet nāksi ar mani? Varbūt tevi tas neinteresē... - viņš manāmi bija nosarcis.
Es nezināju ko atbildēt, vispār es gribēju iet kopā ar Žaneti, bet var jau arī Raimondu paņemt līdzi.
M. - Nu, ja tev nav pretenziju, mana māsa arī nāks. - es atbildēju viņam, apkārt, taču ir tik daudz meiteņu, kādēļ tieši es?
R. - Tad es jūs satikšu pie skolas. - viņš pasmaidīja, un viņa vaigi palika kā divas mazas, sārtas bietes.
Raimonds aizgāja uz savām stundām, un es gāju uz ķīmijas kabinetu. Tur mani sagaidīja divas meitenes Ambera un Lola, abas sarkanos minī svārkos un topiņu ar dziļu dekoltē, un sakrāsota seja. Manuprāt viņas gaidīja mani, un es jau iedomājos par ko būs runa.
L. - Nu ko tu ar manu puisi runā? Tu neesi pie pilna prāta. Tu viņu nekad neiegūsi. - viņa iesaucās, nu var teikt iečīkstējās.
A. - Mēs tāpat viņam patīkam vairāk nekā tu. Tu pat skaistu svārkus nemāki atrast. - Ambera papildināja un norādīja uz saviem svārkiem.
Man nāca smiekli, bet man to izdevās noslēpt. Smējos nejau tāpēc, ka viņas ko teica par Raimondu, bet tas kā viņas izskatījās. Varbūt, tas arī nebija īsti pieklājīgi.
Es tikai pagāju garām, un iegāju klasē. Viss kā pa vecam, šoreiz sēdēju viena pati, jo ķīmija tomēr ir grūta, un vienai būs vieglāk.
Pēc stundas satiku Viktoriju, un varēja redzēt, ka viņai žēl, ka viņa man uzmācās ar tā puiša dzimšanas dienu.
V. - Lūdzu piedod man, ka es tā uzmācos, man vajadzēja saprast, ka nenāksi. - meitene nokāra galvu un atkal paskatījās uz mani.
M. - Nekas, viss labi. - es pasmaidīju. - Tu nāksi uz to skeitparka atklāšanu? - es pajautāju.
V. - Mēs ar Kameronu iesim pastaigāties, varbūt arī uz atklāšanu ieskriesim. - viņa sasarkusi man atbildēja. Tas nu skaidrs, man bija prieks par draudzeni, tikai, lai viņa netiktu sāpināta.
Atvadījāmies un gāju uz mājas pusi, bet tad mani pārsteidza jauna īsziņa, no sveša numura.
