Melnbaltā fotogrāfija (26)1

Pati nevarēdama sakoncentrēties uz medmāsiņu, skatījos uz sienu, un drebēju. Es nezināju, kas būs tālāk. Kā viss izvērsīsies? Kas notiks ar tēti, kā gāja operācijā? Mans viss vēders griezās no domām par to vien, kas varēja notikt. Viņš ir miris? Nē, nē. Tētis ir dzīvs, viņam ir jādzīvo.

Tad paskatījos uz medmāsiņu, viņa droši vien jau skatījās uz mani ar nopietnu sejas izteiksmi. Tā arī bija, jo nopietnāk izskatījās medmāsiņa, jo vairāk tas man lika uztraukties, es nevarēju izturēt, un paskatījos vēlreiz uz medmāsiņu, kura arī vilcinājas man pateikt taisnību. Vēl mana cerība nebija izgaisusi tālumā, kura neatgrieztos tik ātri atpakaļ, vēl bija palicis maziņš krikumiņš no tās manā sirdī un dvēselē.

M. - Jūs man pateiksiet, kas notika? - medmāsiņai vajadzēja ieskatīties manās stiklainajās acīs, kuras mita asaras, un jau grasījās izplūst. Man vajadzēja vairāk turēt sevī, ne jau visiem izrādīt savas emocijas.

M.M. - Jūsu tēvs, viņš... - medmāsa ieturēja pauzi, lai es vēl vairāk varētu sanervozēties, mani tas izveda no pacietības, bet tomēr ļāvu medmāsai pabeigt.

M.M. - Jūsu tēvs ir komā, jau atkal. Operācijas laikā konstatējās otreizējā koma. Man ļoti žēl. - medmāsiņa jau skatījās ne uz manām stiklainajām acīm, bet uz ko citu. Viņa redzēja mani, salauztu un emociju neturošu jaunieti.

Es pagāju māsiņai garām, jo manas nieka cerības nu jau bija prom. Tālu, tālu no manas iztukšotās sirds, kurā vairs nemājoja ne mazākā cerība. Viss.

Atradusi Vikas palātas durvis, nemaz nevilcinājos. Man bija viņa jāsatiek, bet no citas puses, draudzene mani izprašņās, par to cik slapjas bija manas acis. Nu jau, tas nebija svarīgi. Atvērusi palātas baltās durvis, ieraudzīju Viku. Draudzene lasīja grāmatu, un ik pa brīdim ieskatījās telefonā. Uz galda vāzē stāvēja gerberas, laikam kāds ir pacenties.

M. - Sveika. - iesāku sarunu, jo draudzene mani nebija pamanījusi, es biju sailgojusies, ļoti. Pat, ja neredzējāmies tikai kādu stundu.

V. - Ak Dievs Marija! Kas notika? Kur tu aizbēgi no manis? Ko tad viss nozīmēja? - Vika uzrausās no gultas un saķēra manu roku, liekot apsēsties uz gultas.

M. - Vika piedod man, ka aizgāju. - paskatījusies uz noraizējušās draudzenes seju, novērsos. Vika, nezināja, ka mans tēvs bija atgriezies no komas, un nu atkal ir komā. Tikai es to zināju. Māsai negribēju zvanīt, jo manuprāt tā nav vienkārša telefona saruna, un būtu piemērotāk pastāstīt to māsai, kad viņa atgriezīsies.

V. - Tas ir sīkums Maruc, kas notika? - Vika kā zinoša meitene visu izlasīja no manis. Kā viņai tas izdevās? Draudzene vienmēr nojauta, kas man ir slēpjams. No draudzenes to lietu nav vajadzības slēpt, tam nebija vajadzības. Es Vikai uzticējos.

M. - Vika, mans tētis bija atmodies. Kad ienācu pie tevis, viņam jau notika operācija. - ar nopūtām izdvesu šos vārdus.

V. - Un kas ar viņu ir tagad? - Vika arī izjuta manas emocionālās sāpes uz sevis, Vika bija tāda, kāda es biju pirms daudziem gadiem. Saprotoša, un līdzjūtīga. Es tagad nezinu, par ko esmu kļuvusi.

M. - Pēc operācijas viņš atkal ir komā. - noslaukot savas asaras, skatījos uz draudzeni, kas arī bija bēdīga. Es nevarēju aprakstīt kā jutos, jo lielāko daļu ko jūtu neviens nesapratīs un neieraudzīs. Punkts.

V. - Ko mēs iesāksim sakarā ar Danielu? - draudzene pārtrauca dažu minūšu klusumu, kas bija starp mums.

M. - Es nezinu, es biju uz badmintonu kopā ar Raimondu un citiem. - pateicu taisnību un novērsos uz draudzenes neticīgajām acīm.

V. - Ko? Kā tu tā varēji? Tev vajadzēja būt klāt tēvam! - Vika bija nesavaldīga, es zinu, ka tas ko izdarīju bija šausmīgi nosodoši un egoistiski, bet pagātni vairs nu neizmainīsi.

M. - Es gribēju, ko uzzināt par Danielu, bet pēc mirkļa, kad jau biju nonākusi tur, es kārtīgi pārdomāju un atgriezos. - asaras slaukot no sejas turpināju draudzenei stāstīt. Man bija kauns no sevis un no uzvedības tāpat.

V. - Bet, vai Raimonds ir svarīgāks, par miesīgu tēvu? Tu tiešām bija egoistiska tajā momentā, piedod, bet es vairs nepazīstu veco tevi. - Vika izmisīgi teica man.

Notikumi mani padarīja tādu, es esmu kļuvusi cita. Cita Marija.