local-stats-pixel

Melnbaltā fotogrāfija (24)2

 109  1

Es nebiju domājusi par citiem. Man tagad vajadzēja gaidīt slimnīcā, kad ārsti pateiks rezultātus par manu tēti. Bet ko es daru tajā vietā, lai būtu tuvāk tētim? Es eju mājās un domāju par to cik egoistiska es pēdēja laikā biju.

Tas pats ar Viku, man vajadzēja palikt pie draudzenes nedomājot par to, kas notika ar tēti. Gribētu, lai viņa man piedod, bet pati sev neļāvu atgriezties slimnīcā.

Nonākusi pie savām mājam, kuras nu jau bija tukšas, visu laiku pārmetu sev par to, ka nepaliku slimnīcā. Kas notiks ar viņu? Man tāpat būs jāatgriežas tur, māsa šovakar būs mājās, droši vien pie vecmammas viņa nostrādājās kārtīgi, un nu vajadzēs Žanetei pastāstīt par tēvu, ceru, ka viņai tas nenāksies grūti, jo emocionāli māsa visu pārvarēja, Žanete ir stipra.

Mans telefons vibrēja un izdalīja skaņas. Man likās, ka man zvana Vika, bet no draudzenes tika saņemtas pāris īsziņas, kuras atstāju neatvērtas, zināju ka lieta, ko izdarīju bija briesmīga, un atstāju draudzeni vienu pašu slimnīcā bez mazākajiem paskaidrojumiem. Kad pastāstīšu par tēvu, domāju, ka draudzene sapratīs un piedos man. Noslaucīju atlikušās asaras uz manas sarkanās sejas skatījos uz neatbildētajiem zvaniem.

Zvani no Raimonda pirms dažām minūtēm, tas mani neiepriecināja, bet nolēmu puisim atzvanīt. Kad nospiedu pogu, man atlika gaidīt skaitītas sekundes un puisis jau pacēla klausuli.

R. - Sveika, es tev gribēju ko pajautāt. - puisis manāmi sasteidza šo teikumu.

R. - Tu nāksi kopā ar maniem draugiem tagad spēlēt badmintonu? - Raimonds izklausījās priecīgs un labā noskaņojumā, pati nezināju vai vēlos. Varbūt man noderētu atsvaidzināt galvu?

R. - Tad kā būs? - attapos, ka visu laiku biju klusējusi. Laikam būs jāiet, negribēju apbēdināt puisi.

M. - Jā protams, es paņemšu līdzi vienu no savām draudzenēm. - tādā pašā jautrā balsī atteicu. Es tēloju, man bija vajadzīgs uzzināt ko vairāk par Raimonda brāli, visu kas vien man būtu jautājams.

R. - Gaidīšu tevi. - Raimonds sapņaini noteica, varbūt šis puisis nemaz nav tik slikts prekš manis, varbūt Raimonds mani pārsteidza ar dāvanām, tikai kautrējās to pateikt.

Turējusi telefonu izdomāju pazvanīt Zojai. Zoja pavisam nesen kļuva par manu draudzeni. Zoja ir īpaša meitene, meitenei labi padodas matemātika, kura man ir sveša. Zoja nemaz nav tāda meitene, kas daudz mācās, es domāju, ka viņai viss padodās vienkārši. Meklēju meitenes tālruņa numuru un uzzvanīju viņai. Es labprātāk ietu ar Viku vai vispār neietu, bet es daru to, lai atrisinātu lietu par Danielu.

M. - Sveika Zoja, vari atnākt pie manis? Mūs aicina uz badmintonu! - jautrā tonī uzrunāju draudzeni. Cerams, ka man izdodās tēlot, man tas nepatika, bet man nebija izvēles. Mana sirdsapziņa tomēr palika pie manis, es zināju, ko es daru, tas nebija pareizi. Nemaz, un nekādā gadījumā.

Z. - Labprāt, sen neesmu nekur bijusi. Tiekamies pie tavas mājas. - Zoja pavisam viegli atbildēja. Izdevās! Tagad gan viss izdosies.

Pārvikusi jau nedaudz nonēsātos džinsus un spilgti zaļo topu, kopā ar manām sandelēm izskatījās pieņemami. Ja vien es nebūtu gājusi uz ballīti un Vika arī, iespējams nekas tam līdzīgs nebūtu jādara.

Izgājusi no mājas mani pārbiedēja Zojas un pārējo skatiens. Veikli pārlaidusi skatienu pār visiem, mans tēlotais smaids pazuda. Kāpēc tieši viņai vajadzēja te ierasties?

/Garlaicīga daļa, mana fantāzija šodien neieslēdzās līdz galam. /

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Ak tu mazā egoiste. Abas divas. Autore un galvenā varone. Likās ka stāstus liec priekš lasītājiem ne medaļām
 3  0 atbildēt