Iedvesmojoties no daža laba notikumiem, sākot no nākamās daļas viss pavērsīsies pavisam savādāk. Vairs tas nebūs stāsts par pusaudžu laimīgo dzīvi. ;]
_______________________________________________________
Ar brāli pēc kino devāmies mājās. Tur mūs sagaidīja mamma, kas bija sagatavojusi vakariņas. Mēs gan ar brāli atteicāmies, jo bijām pieēduši pilnus vēderus, taču mammai tas nemaz nepatika. Viņa aizsūtīja mūs uz istabām un pateica, ka dos vairs naudu tikai pusdienām, lai gan nezināja, ka mums ir krājumi.
-Brāl, un ko tad, kad nauda beigsies?- jautāju tā, it kā tas būtu pasaules gals.
-Nafta arī drīz beigsies - loģiski, ka dzīvosim kā varēsim. Nu būs jāatsakās no dažām izklaidēm, bet nākamgad tu beigsi skolu, tev būs jāmācās eksāmeniem un es jau būšu universitātē. Mums abiem būs daudz jāmācās, tāpēc pavadīsim brīvo laiku kaut vai pie grāmatām,- Janss paskaidroja to, kas bija manā galvā, tikai viņš visu ir sakārtojis pa plauktiņiem.
-Grāmatas?! Tu nekad mūžā neesi lasījis grāmatas, kāpēc tev šķiet, ka tu nodosies tām savā brīvajā laikā?- gribēju uzzināt iemeslu, jo neesmu viņu redzējusi ar grāmatu rokās kopš vasaras ar obligāto literatūru.
Toreiz viņš izlasīja divas grāmatas, lai dabūtu sekmīgu vērtējumu, bet dabūja to ar lūgšanos skolotājai, ka viņš labosies. Viņš ir labojies, jā, bet ne daudz.
-Es to slēpju,- brālis mani šokēja, kāpēc lai slēptu ko tik labu?
-Kāpēc? Tas taču ir tik jauki, ka tu esi sācis lasīt un vispār mācīties! Varbūt būsi izlasījis desmit grāmatas līdz universitātes beigām,- izteicu pieņēmumu.
-Nevis varbūt, bet noteikti. Ja es gribu vispār pabeigt pirmo kursu, tad nāksies TO darīt,- viņš lasīšanu pat nesauc vārdā.
-Nu kā zini,- noteicu un aizgāju uz savu istabu.
Istabā mani kā jau vienmēr sagaidīja allaž atvērtais logs, kuru mamma ir aizmirsusi aiztaisīt. Piegāju pie sava galda, kurš stāvēja zem loga, lai gaisma tam tiktu vairāk klāt un atvēru datoru. Nospiedu ieslēgšanas podziņu un piegāju aizvērt logu, pret kuru nu jau sitās zari, kurus Janss pagājušajā vasarā nav nozāģējis, lai gan bija man apsolījis to izdarīt. Man tieši blakus istabas logam ir liels koks, kurš dienā ir labākā vieta, kur atpūsties no visa, bet naktī baisākā vieta pagalmā.
*Tuk - tuk - tuk*
-Iekšā!- kliedzu kādam, kurš gribēja mani apciemot.
Visticamāk, ka tā ir mamma, jo ar brāli jau tikko runājām.
-Ketlin, es netieku iekšā,- tā patiešām ir mamma.
-Bet durvis es atstāju vaļā,- noteicu un aizgāju pārbaudīt durvis.
Tās patiešām ir ciet. Ieraudzīju uz skapīša atslēdziņu, tāpēc aizgāju un satvēru to, taču nevarēju to iebāzt durvīs.
-Nu?- mamma nebļāva, jo dzirdēja, ka esmu pie durvīm.
-Atslēga neiet iekšā,- satraukti vēl joprojām centos to iedabūt iekšā, jo nezināju, kas par lietu.
-Kā neiet?- mamma nesaprata mani.
-Nu vienkārši paņem un neiet. Es nevaru atslēgt durvis. Tu esi nomainījusi slēdzeni?- jautāju mammai, lai gan skaidri redzēju tās pašas formas un krāsas durvju rokturi, kurš ir savienots ar slēdzeni.
-Nē...- mamma aizdomājās.
*Pī - pī - pī*
Man atnāca īsziņa.
-Pag, tūlīt, mammu,- nobļāvu un piegāju pie melnā telefona.
1 jauna ziņa
Atvērt.
"No šī brīža tava dzīve ir mainījusies. Tā vairs nekad nebūs tāda pati, kā bijusi."
