Melnais priekškars. 25

"Mammu, vai tētis šovakar būs mājās?" - mazā meitiņa, raustot mātei aiz svārka, vaicāja.
Māte smagi nopūtās, negribīgi uzsmaidīja savai piecus gadus vecajai meitai, notupjoties un cieši to piespiežot sev klāt.
"Mana mīļā, es ļoti ceru, ka nē..."
Tiklīdz māte to pateica, durvis atspēra piedzēries tēvs, ar nežēlīgu skatienu.
"Tu...Tu..."- rādot ar pirkstu uz māti, nežēlīgā niknumā raustoties virslūpai, tēvs kliedza,- "Tu ciema padauza! Es tevi iznīcināšu!"- saķēris māti aiz matiem, trieca viņas galvu pret sienu.
Mazā meitene paniskās bailēs aizskrēja uz savu istabu, no gultiņas izceļot tikko jaundzimušo brālīti,paslēpjoties skapī, zem drēbēm. Viņa aizspieda ausis, lai nedzirdētu mātes agoniskos kliedzienus, kas pēc kāda laika apklusa. Uz visiem laikiem. Kliedzieniem apklustot, tēvs skraidīja pa māju klaigādams: "Tu nolāpītā, piegulētā izdzimtene!"
Meitenīte panikā drebēja, līdz atskanēja šāviens.
***
"Labrīt, miss Hārta!" - inspektors Šeldons laipni sveicināja.
"Labrīt, inspektor. Stāstiet!"
"Sieviete, aptuveni 25 gadus veca, pēc ķermeņa temperatūras izsecināju, ka nogalināta šonakt, 3.00. Slepkavība ir bijusi baismīga - vairākas dziļas grieztas brūces un izvarošanas pazīmes. Lūdzu, nāciet aplūkot."
Redzot, tālāk guļot sievietes līķi, Odrijai pēkšņi sākās dunoņa ausīs, kura pārvērtās neciešamās galvassāpēs.
"Miss Hārta?"-inspektors Šeldons līdzjūtīgi vaicāja - "Vēlējos jau jums pirmīt sacīt,ka neizskatāties īsti labi. Vai kas noticis? Varbūt vajadzētu jūs aizvietot un pati dodaties mājās?"
"Nē, Šeldona kungs, viss labi.."- Hārta sakostdama zobus sāpēs, teica.
"Hamilton!"- Šeldons paceltdams roku, uzsauca Hārtas pāriniekam.
"Jā, ser. Kā varu palīdzēt?"
"Nogādā mājās Odriju, viņa izskatās pavisam slikti, uzzini, kas viņai kaiš un parūpējies par viņu!"
"Protams, tiks darīts!" - Hamiltons laipni atbildēja.
Viņš paņēma Odriju zem elkoņa un veda uz mašīnu, par brīnumu, viņa nepretojās.
"Kas noticis, Odrija?" -viņš centās būt žēlsirdīgs.
Taču Odrija neatbildēja. Viņi klusēja visu ceļu, līdz pat viņas mājām. Piebraukuši pie mājām, Hamiltons atminējās viņa uzdevumu - parūpēties par Odriju.
"Man tevi jāuzrauga. Un es to darīšu ar lielāko prieku."
Odrija neko neatbildēja.
Uzkāpuši līdz viņas dzīvoklim, Hamiltons palīdzēja viņai atbrīvoties no virsdrēbēm, pavadījis to līdz gultai, kur viņa atgūlās un pats devās uz virtuvi pagatavot zāļu tēju.
Odrijas galvā maisījās neatrisināmas domas. Viņas dvēsele plosījās.
"Lūk, te Tev būs tēja. Ceru, ka palīdzēs." - Hamiltons uz paplātes atnesa, porcelāna krūzītē ielietu, jasmīnu ziedu tēju.
"Kāpēc tu to dari, Hamilton?" - Odrija vārgā, aizsmakušā balsī jautāja.
"Mīļā Odrija... "
Hamiltons nespēja atbildēt, kad Odrija viņu pārtrauca:
"Tā mirusī sieviete... Vai tev viņa nešķita identiska man?"- viņa uzdeva pārsteidzošu jautājumu.
"Bet Odrij..."
"Man šķita, ka tā esmu es, kas tur guļ. Kā lūkoties spogulī. Varbūt tas bija manas dvēseles spogulis. Varbūt... Varbūt tur gulēja mana dzīve. Bērnība... Pusaudža gadi. Var jau būt... Var jau būt..."
Hamiltons vienu brīdi uz viņu paskatījās kā uz jukušo, taču tajā pašā brīdī aptvēra, ka neko nezin par šo sievieti, kura nesaprotami runā.
"Odrij...Tev ir jāatpūšas." - viņš noglaudīja viņas pelēcīgi blondos matus un vēroja kā viņa aizmieg vienā momentā, kā nohipnotizēta.
***
Asins upēs ieskautā,
Nežēlības nomāktā.
Dvēsle skumjās izžuvusi,
Sirdsapziņa nomirusi.