"Tas nevar būt, tas noteikti ir kāds joks!" - čigāns uztraukumā izsaucās.
Aivars strauji apsēdās gultā, ka visi sēdošie mazliet palecās, tomēr palika sēžam. Resnītis sāka satraukties, viņam vēl dzīvē bija tik daudz jāizdara, viņa vīna lauki paliks nepieskatīti, viņa sasaldētie spermotozoīdi netiks izmantoti... tik, iespējams, tos nākotnē atradīs un radīs jaunu resnīšu nāciju. Šīs domas viņu nelika mierā, ka viņš pilnīgi aizmirsa par apkārtējiem cilvēkiem un sāka vilkt nost bikses.
"Resnais, KO TU DARI?!" - iesaucās Igors. "Es vairs to nevaru izturēt, es iešu pie savas Beciņas, nekāds Madars mani nenogalinās! Lohs atradies!" - Igors piecēlās un izgāja pa atvērtajām durvīm...
To, kā Igors izgāja pa istabas durvīm, redzēja visi, bet neviens neredzēja, vai viņš izgāja arī pa čuru krāsas mājas durvīm. Bet kāpēc lai kāds par to vispār domātu? Aivars centās nomierināties, tapēc skatījās uz Annas krūtīm, cerot lielajā krekliņa izgriezumā ieraudzīt laukā slīdošu krūts galu. Artjoms centās savu netīro bikšu kabatā sataustīt kādu vēl palikušu devu, lai nomierinātu nervus, bet Anna neizpratnē galvā pārcilāja simtiem veidu un metožu par to, kā Madara varēja kļūt Madars, un otrādi. Šajā brīdī Annai neinteresēja ne akmens, ne zīmīte, ne transvestīta būšana, galu galā Anna bija medicīnas sestā gada studente, un simpātijas pret neparastām un neikdienišķām ar medicīnu saistītām lietām viņa nekad nebija slēpusi.
Kad Artjoms saprata, ka devas nebūs, viņš sāka domāt racionāli - pirms neilga laika māju bija pametis bērnības draugs, kurš devās ielās, pa kurām klaiņo psihiski nelīdzsvarotais transvestīts. Artjoms fiksi paņēma no galda stāvošo mobīlo telefonu un ātri sāka griezt sprogainā čigāna numuru. Viens pīkstiens. Otrs pīkstiens. Desmitais pīkstiens. Artjoma sirds sāka sisties stiprāk, kā tajā naktī, kad viņš bija sapratis, ka viņa dūdiņai starp kājām ir diņģis! Un atbildes nav. Artjoms tupināja zvanīt vēl un vēl, bet atbildes nebija. Artjoms knapi piesmakušā balsī kaut ko ļoti neskaidri noteica un devās uz izejas pusi. Anna ar Aivaru līdz galam nebija sapratuši, ko bālais albīns ar to domāja, bet mājiens bija skaidrs - viņiem vajadzēja iet līdzi.
Vēl nepaspējuši izziet no mājas, pie ieejas durvīm jaunieši atrada asins traipus. Anna taču bija medicīnas sestā kursa studente, viņa uzreiz saprata, ka tās ir čigānpuika venozās asinis. Lai iesper septiņdesmit astoņi zibeņi tam, kas apšaubīs to, ka viņa zināja. Jo Anna zināja - asins traipi atgādināja viņai tos traipus, kurus atstāja viņas tēvs savā nāves dienā!
Asins pilienu virziens norādīja pusi, uz kurieni bija devies ievainotais Igors. Kopš viņa aiziešanas nebija pagājušas pat 5 minūtes un neviens no palikušās trijotnes nebija dzirdējis ne skaņu. Izgājuši no mājas, viņi turpināja sekot asins pilieniem, kuri veda ap urīnmājas stūri. Tieši tur atradās 50 gadus vecs ozols, kuru Aivara tēvs bija iesējis savā bērnībā. Tas bija izaudzis par brangu koku un tā zaros katru gadu kuplā skaitā dzima jaunas zīles - gluži kā Aivara sēkliniekos.
Ieraugot to skatu, Aivara ceļgali kļuva vāji kā vate un viņš ar visu svaru nogāzās gar zemi. Artjoms riebumā novērsās un juta, ka viņa kuņģis cenšas atbrīvoties no sava satura. Vienīgi Anna bija pietiekami izturīga, lai pieietu tuvāk pie koka. Pie tā mizas pilnā augumā bija ar naglām piesista Igora āda, bet pats ķermenis gulēja blakus embrija pozā. "Kā gan tas tik ātri varēja notikt?" - analītiski pie sevis murmināja Anna. "Paskatieties..." - knapi izsaucās Artjoms. Aivars pacēla galvu un Anna pagriezās. Uz mājas fasādes ar asinīm bija uzrakstīts - NETICĒJĀT? AIVAR, TU ESI NĀKAMAIS!
